AKTUĀLI

Vēlam veiksmīgu nedēļu >>> Septembrī Inčukalna novadā rīkos iedzīvotāju sapulci un aptauju par novadu reformu Līdz 30.septembrim var pieteikties pabalstam individuālo mācību piederumu iegādei bērniem no daudzbērnu ģimenēm Līdz 18.augustam Ādažu militārā poligonā notiks lauku mācības arī diennakts tumšajā laikā Atzīmējot akcijas „Baltijas ceļš” trīsdesmito gadadienu, 23.augustā Inčukalna novadā un Siguldas novadā tiks organizēti vairāki svinīgi atceres pasākumi!

attēls

Inčukalna pamatskolas skolotāja Irēna Ņikitina: Ir noteikti jāredz pozitīvās pārmaiņas ap sevi un jāpiedalās to tapšanā

2018-07-02

Mācību gada noslēgumā un pagājušo izlaidumu ietvaros, vēlamies īpaši izcelt mūsu novada brīnišķīgus skolotājus un no sirds pateikties par mācību gadā paveikto darbu. Mēs lepojamies ar katru skolotāju, kas strādā Inčukalna novadā un šoreiz izvēlējamies intervēt divas skolotājas, kuras ir mācījušās un šobrīd arī strādā Inčukalna novada skolās. Caur intervijām varēsiet vēl tuvāk iepazīties ar fantastiskām skolotājām Irēnu Ņikitinu un Martu Laizāni.

Intervija ar Irēnu Ņikitinu.

Pastāstiet, lūdzu, par sevi.

Šobrīd esmu direktora vietniece Inčukalna pamatskolā.1989. gadā sāku šeit strādāt par skolotāju, bet 1991. gadā - par direktores vietnieci izglītības jomā. Esmu dzimusi inčukalniete, 1966. gadā sāku savas skolas gaitas vecajā skolā pie Sēnītes, bet nākamajā mācību gadā turpināju mācības tikko uzceltajā Inčukalna pamatskolā krievu plūsmas klasē. Mana audzinātāja bija Gaļina Barkāne, pēc tam llga Kavtaskina, kura vēlāk kļuva par manu kolēģi.

Mācu vēsturi 6.-9. klasēs, un tas man ļoti patīk, bet pamatdarbs tomēr ir direktora vietnieka pienākumu izpilde.

Vienmēr esmu gribējusi būt par skolotāju, tomēr visi skolotāji mēģināja mani no šī soļa atturēt, jo uzskatīja, ka esmu radoša un varu darīt daudz ko citu, bet tā vietā “tu sēdēsi un labosi kaudzēm burtnīcu”. Kad beidzu vidusskolu man bija 16, un es sāku šaubīties par savu izvēli – kļūt par skolotāju. Izmācījos par operatori skaitļošanas centrā un iesāku savu karjeru citā jomā. Divus gadus nostrādāju un sapratu, ka darbs man patīk, bet ne tik ļoti, lai turpinātu. Vēlējos strādāt ar bērniem.

Kāpēc Jūs izlēmāt būt par skolotāju tieši Inčukalnā?

Esmu strādājusi Limbažos, bet Inčukalnā man ir dzimtās mājas, vecmāmiņa, vectētiņš. Pēc mācībām Rīgā atgriezos atpakaļ Inčukalnā, tas man ir paticis vienmēr. Ar Inčukalnu man saistās bērnības atmiņas, vecvecāku apciemošana, vecmāmiņas ceptās kartupeļu pankūkas, te vienmēr bija labi. Nevienu brīdi nenožēloju, ka dzīvoju un strādāju šeit, uzskatu, ka mūsu novads ir viens no labākajiem novadiem. Tas ir tuvu Rīgai un tai pašā laikā pietiekoši tālu, lai varētu baudīt dabas mieru, tuvu skaistajai pilsētai Siguldai. Šeit apprecējos ar savu klasesbiedru un paliku dzīvot. Divi mani bērni no trijiem ar savām ģimenēm dzīvo Inčukalnā, nekur citur arī nevēlas braukt no šejienes. Mēs tādi Inčukalna patrioti.

Mana ģimene ir tie, kas paši veido dzīvi tā, lai būtu labi. Man vienmēr ir dzīvē veicies ar pozitīviem cilvēkiem. Jaukiem kolēģiem, labiem, mīļiem vecākiem un atbalstošiem vīra vecākiem. Man ir brīnišķīgs vīrs un trīs bērni. Ja centies pats domāt pozitīvi, būt atvērts un laipns, tad arī apkārt veidojas tāda gaisotne. Nepavisam neesmu ideāliste, arī sapņotāja neesmu, drīzāk reāliste. Redzu arī nepilnības novadā un sev apkārt, tomēr man vienmēr gribas izcelt labo. Uzskatu, ka nav jēgas nepārtraukti būt neapmierinātiem un sūdzēties, ir noteikti jāredz pozitīvās pārmaiņas ap sevi un jāpiedalās to tapšanā.

Mani vismīļākie mirkļi bija 1. septembris, kad varēja satikties ar visiem klasesbiedriem. Mēs, klasesbiedrenes, esam šo skolas gadu draudzību iznesušas cauri dzīvei, vēl šodien satiekamies vairākas reizes gadā.

Kurš priekšmets Jums ir bijis mīļākais, kāpēc?

Man vienmēr ir viegli padevies mācīties. Reizēm biju arī diezgan viltīga, vienmēr varēju aprēķināt, kad mani izsauks atbildēt, un tad labāk sagatavojos. Es biju mierīgs bērns, nemēģināju konfliktēt. Manā bērnībā mēs pilnīgi noteikti zinājām, ka mācības ir mūsu darbs un tādēļ mēs to arī darījām.

Mana vidusskola bija Jaunogres sanatorijas skolā (toreiz es daudz slimoju). Ja es tur nebūtu sastapusi savu klases audzinātāju un vēstures skolotāju Ludmilu Trescovu, es varbūt nekļūtu par skolotāju. Viņa bija literatūras un vēstures skolotāja un, tieši pateicoties viņai, man šis priekšmets ir kļuvis par sirdslietu.

Kurai skolotājai/jam Jūs vēlaties pateikt paldies?

Noteikti Ludmilai Trescovai. Viņa bija ļoti gudra, talantīga un nebaidījās tajos laikos runāt par lietām, par kurām runāt nedrīkstēja. Es savukārt biju ārkārtīgi bikla, klusa, kautrīga, un, ja viņa manī nesaskatītu potenciālu, nezinu, kā izveidotos mana dzīve. Jo tieši viņa bija tā, kas mani cēla saulītē, kas lika man vairāk runāt, uzstāties, uzmundrināja. Īstenībā skolotājam ir liels spēks – ir iespējas cilvēku gan sagraut, gan pacelt.

Kas šobrīd Jūs iedvesmo darbam skolā?

Man patīk darīt šo darbu, patīk strādāt ar bērniem. Tas mani iedvesmo, ir jāturas laikam līdzi, līdz ar to tu lēnāk noveco. Mūsu skolā ir ļoti labs skolotāju kolektīvs. Būtu neiedomājami grūti nākt uz darbu strādāt ar bērniem, kuriem dažkārt nepavisam negribas neko darīt un vēl piedevām satikties ar netīkamiem kolēģiem. Ir patīkami, ka mēs atbalstām viens otru – skolotāju atpūtas telpā vienmēr var uzkavēties, iedzert kafiju un pārrunāt aktualitātes. Es ļoti novērtēju to, ka mani kolēģi man atgādina par neizdarītām, aizmirstām lietām, nevis nāk ar pārmetumiem. Mani patiešām iedvesmo kolēģi, kuri paši nāk un ierosina darbiņus, lai skolā bērniem būtu interesantāk un saturīgāk mācīties un darboties. Iesākot jaunu mācību gadu, ir vēlēšanās darīt nedaudz mazāk, bet vienmēr sanāk otrādi – ar katru gadu pasākumu, notikumu, projektu paliek aizvien vairāk.

Ko Jūs gribētu novēlēt jaunajiem absolventiem?

Šī gada klase ir īpaša, klases audzinātāja viņiem ir Zinta Nolberga un tā ir sagadījies, ka veselu gadu arī es esmu viņus audzinājusi. Tā ir zēnu klase, meitenes ir mazākumā. Viņi visi ir ļoti forši, draudzīgi, vienkārši. Vēlētos viņiem novēlēt, lai viņi tādi arī paliek - labi cilvēki, kādi viņi jau ir tagad. Dzīvē vajadzīgākās īpašības un prasmes - cieņa pret apkārtējiem, prasme sadarboties, prast sevi prezentēt, atrast kopīgu valodu. Esmu pārliecināta, ka šie puiši un meitenes to varēs – sasniegt to, ko ieplānojuši, nepazaudējot neko no sevis.





Komentāri
Lai pievienotu komentāru nepieciešams būt reģistrētam lietotājam