AKTUĀLI

Sportojot ārā, jāatceras par epidemioloģiskās drošības pasākumu ievērošanu! Apmeklētājus, kuri pieņemamajās dienās ierodas Inčukalna novada pašvaldībā, Vangažu pilsētas pārvaldē, Inčukalna novada Sociālajā dienestā, Bāriņtiesā, Dzimtsarakstu nodaļā, Būvvaldē vai citā pašvaldības struktūrvienībā, lūdzam lietot sejas aizsargmasku, kā arī ievērot jau iepriekš noteikto divu metru distanci un izmantot roku dezinfekcijas līdzekļus.

attēls

Vangaži ir jauna pilsēta, bet ar vēsturiski senu nosaukumu, uzcelta vietā, kur vēl nesen – līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum – zaļoja mežs, starp Vidzemes šoseju un Gauju 36 km no Rīgas. Tās nosaukums cēlies no lībiešu vārda „vang”, kas nozīmē „strauta pļava”. Jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras šajā apkārtnē dzīvojuši Gaujas lībieši. Par to liecina arheoloģisko izrakumu ekspedīciju atradumi gan pie Vangažu kapsētas, gan pie Melķertu mājām, kur uzieti senkapi, kas šodien ir valsts nozīmes kultūrvēsturiski un aizsargājami objekti.

Visos laikos cilvēki centušies dzīvot tuvāk ceļiem (lielceļiem, dzelzceļam un upēm). Tieši tāpēc senā pagātnē Vangažu puses apdzīvotās vietas koncentrējās pie upes Gaujas un arī toreizējā līkloču lielceļa Rīga–Pēterburga, ko tautā joprojām sauca arī par Katrīnas ceļu, jo savulaik redzamākā persona, kas pa šo ceļu no Krievijas uz Eiropu devusies, ir cariene Katrīna Lielā. Daudzas vietas Latvijā dižojas ar šīs personas „caurbraukšanu”.

Attīstoties rūpniecībai un mehanizācijai 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, ceļi tika taisnoti un būvēti pamatīgāk. Jauns izaicinājums un progresa sasniegums bija tilti un dzelzceļi. Tā veidojās pašreizējie novada ciemati: Inčukalns un Meža Miers, vēlāk Egļupe dzelzceļa tuvumā, Krustiņi, Gauja, Kļavas un Vangažu pilsēta, Griķi gan nedaudz agrāk pie jaunā lielceļa Rīga–Pleskava.

Tagadējā Vangažu pilsētas teritorija kādreiz atradusies Inčukalna pagasta sastāvā, bet vēl pirms tam tā bija Hincenbergas muižas daļa. Arī Hincenbergas nosaukums radies, pateicoties lībietim – Heningam Hincenam, kurš 1436. gadā ieguva muižiņu lēnī. Lībiešu Hincenu dzimta šeit valdīja vairāk nekā 300 gadus – līdz pat 1753. gadam. Interesants šī perioda fakts, kuru vērts pētīt nopietnāk: 1583. gadā Klauss Hince nopirka Ratnieku mājas pie Honinghauzenes (Medus) bijušās pusmuižas pie Vangažiem, kuras teritorija drīz vien tika pievienota Allažiem.

Vangažu vārds joprojām saglabājies Inčukalna pagasta teritorijā esošajiem Vangažu kapiem (vissenākā apbedījumu vieta Inčukalnā), kurā glabāja pat Sējas ļaudis, pārvedot tos pāri Gaujai. Pie kapiem pašreizējā laivu piestātnes un atpūtas vietā vēl joprojām labi saskatāmas ir senās pārceltuves atlieku pēdas. Tādas pāri upei tuvākajā apkārtnē ir bijušas vairākas, bet nozīmīgākā no tām – netālā Iļķenes pārceltuve pie Āņiem. Vērts zināt, ka tikai 1908. gadā Inčukalna pagasts tika atdalīts no Sējas pagasta un pēc Pirmā pasaules kara inčukalnieši savus tuviniekus sāka apbedīt jaunizveidotā ciemata kapsētā pie Inčukalna dzelzceļa stacijas.

Orientējoši rādiusā ap kapsētas teritoriju arī bija senie Vangaži ar sabiedriski un saimnieciski nozīmīgām celtnēm, kuru atrašanās vietu šeit daļēji noteica vecā lielceļa Rīga–Pēterburga klātesamība. Pie kapsētas bija Teņa kapela, vēlāk vienu kilometru tālāk atradās Vangažu baznīca, Vangažu draudzes skola, Vangažu baznīcas ceļa krogs, Medus muiža, ķieģeļu ceplis, vara un čuguna lietuves, papīra manufaktūra, nedaudz virzienā uz Ropažu pusi – Griķu krogs, māla ceplis un stikla manufaktūra.

Rakstos par Vangažiem 1630. un 1644. gadā minēta Antonija jeb Teņa kapela (ēka ar salmu jumtu, bez torņa un zvana) pie Vangažu kapiem. Dažus desmitus gadu vēlāk koka baznīca bija tuvu sabrukumam, par ko liecina 1669. un 1670. gadā zviedru valdības uzliktais naudas sods Vangažu un Hincenbergas muižas īpašniekam par vecā dievnama nelabošanu un jauna necelšanu.

Simts gadu vēlāk (1789. gadā) pie lielceļa Rīga–Pēterburga par Rīgas tirgotāja, kas bija ieceļojis no Montrozas (Skotija), toreizējā Vangažu un Inčukalna muižas īpašnieka Džordža Rennija (Georg Renny) līdzekļiem tika uzcelta jauna Sv. Jura Vangažu baznīca. Tajā pašā gadā būvēts kancelaltāris, kā tas bija pieņemts kalvinistu baznīcā. To darināja vācu izcelsmes galdniekmeistars Augusts Godhilfs Heibels (1760–1848).

Brīvības cīņu laikā – 1919. gada jūnijā – baznīca tika nopostīta, tāpat arī Hincenbergas muiža. Tikai baznīcu atšķirībā no muižas apkārtnes uzņēmīgajiem saimniekiem izdevās atjaunot 1935. gadā. Pārbūves veica pēc Paula Kundziņa (1888–1938) projekta. Par draudzes ziedojumiem 1936. gadā baznīcas tornī tika uzstādīts zvans, kurš joprojām pilda savu funkciju, kas uz tā rakstīta, – „aicina un pavada”.

Četrdesmito gadu sākumā tika iegādātas jaunas ērģeles un Augusta Annusa altārglezna „Kristus svētī druvas”. 1949. gada septembra apsekošanā minēts, ka baznīca ir ļoti labi saglabājusies, tai jauns jumts, tikai izsistas dažas rūtis, pilnībā neskarta arī iekārta. Pēc kara draudze skaitliski saruka, to ietekmēja pastāvošās padomju varas represijas pret baznīcu, 1941. un 1949. gada izvešanas, kas īpaši skāra tieši baznīcas apkārtnes mājas „Bomīši”, „Kalnabranti”, „Avotiņi”. Saimniekiem zemes atņēma, un cilvēki izvēlējās dzīvesvietas tuvāk jaunajam dzelzceļam un lielceļam. 1954. gadā draudze no baznīcas atteicās, jo dievlūdzēju skaits saruka un padomju varas noteiktos nodokļus nebija iespējas samaksāt. Sākās dievnama izlaupīšana un demolēšana – izpostīts altāris un ērģeles, altārglezna pazudusi. Dievnamā tika ierīkota kolhoza „Ādaži” noliktava, vēlāk – stikla taras novietne un Mežaparka atrakciju inventāra noliktava. Līdz ar atmodu atdzima arī Vangažu luterāņu draudze. Pateicoties cilvēku labajai gribai, ziedojumiem, Inčukalna un Vangažu pašvaldību atbalstam, dievnams pamazām tika atjaunots. 1992. gada 6. jūnijā Vasarsvētku dievkalpojumā mācītājs Aivars Beimanis baznīcu no jauna iesvētīja. Vangažu Ev. lut. baznīcai ir valsts nozīmes kultūras un arhitektūras pieminekļa statuss.

Baznīca reiz bija vissvarīgākais administratīvais centrs. Baznīcu grāmatās tika reģistrēta cilvēku dzimšana, miršana, kristības, iesvētības un laulības, kā arī citi svarīgi vietējie notikumi Latvijā līdz pat 1921. gada februārim. Vangažu draudze ir bijusi gan Allažu, gan Ropažu baznīcas sastāvā. Tieši baznīcā dzima latviešu kora dziedāšanas tradīcijas. Vienkāršam zemniekam un viņa ģimenei svētdienas dievkalpojuma apmeklējums bija ne tikai iespēja dzirdēt Dieva vārdu, tie bija svētki, kur valdīja māksla, ērģeļu mūzika. Nevar nepieminēt arī baznīcas krogu, kurš atradās tieši pretī baznīcai ceļa otrā pusē. Ceļa krogs bija vieta, kur ne vien jautri atpūsties, bet arī atpūtināt un pabarot zirgus.

Baznīcai ļoti svarīga loma bija bērnu izglītošanā. 1737. gadā draudzes skolā, kas bija izvietota rijā, sākotnēji pie vietējā audēja mācījās tikai divi bērni. 1826. gadā skola tika pārcelta uz ķestera māju un jau ar 12 bērnu izglītošanu nodarbojās draudzes ķesteris, 1847. gadā Vangažu draudzes kapu ceļa galā tika uzcelta jauna skolas ēka, kur par skolotāju strādāja jaunlatvietis Juris Caunītis. 1870. gadā pēc telpu paplašināšanas tur jau kā Vangažu pagastskolā mācījās 100 vietējie bērni, no kuriem 90 varēja palikt nedēļas internātā. Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā skola darbojās neregulāri. Sākotnēji to atjaunoja kā Inčukalna – Vangažu 1. pakāpes skolu, bet vēlāk, kad Inčukalnā atklāja Sarkano skolu, tā tika pārdēvēta par Vangažu 1. pakāpes pamatskolu, kas darbojās līdz pat 1944. gadam. Turpmāk Vangažu puses bērni apmeklēja Inčukalna Sarkano skolu, līdz 1950. gadā Griķu ciema „Putnu” mājas pielāgoja skolas vajadzībām. Tā darbojās līdz pat jaunās septiņgadīgās skolas atklāšanai Oktobra ciematā.

Arī Vangažu pilsētas tuvākais ciems – Griķi – lielceļa Rīga–Pleskava otrā pusē līdz pat dzelzceļam glabā savus vēsturiskus noslēpumus. Pirmā pasaules kara laikā – 1917. gada septembrī – uz lielceļa pie Griķukroga notika sīva kauja starp ķeizariskās Vācijas un cariskās Krievijas armiju karaspēkiem, pēc kuras tieši šeit savu uzvaru svinēja vācu armija ar parādi, uz kuru bija ieradies ķeizars Vilhelms II, bet kaujā kritušie vācu karavīri atdusas brāļu kapos pie Silu mājām (netālu no kroga „Sorbas”). Turpat netālu jau Garkalnes novada teritorijā atrodas vēl kādi Pirmā pasaules kara vācu karavīru brāļu kapi smilšu kāpā, kuri diemžēl ir krietni cietuši no vandaļiem. Nozīmīga vieta apkārtnes un ceļinieku dzīvē bija Griķukrogam. Latvijas brīvvalsts laikā tas bija arī tautas nams un vēlāk tur rādīja pat kino. Laikā, kad jaunais Vangažu ciemats vēl tikai tapa, tieši Griķukrogs kalpoja kā Inčukalna ciempadomes administrācijas izbraukuma vieta. Pēc senāko iedzīvotāju teiktā, šī celtne tika nojaukta pirms kādas augstas PSRS amatpersonas viesošanās Latvijā, kuras laikā bija ieplānots brauciens uz Siguldu, un jau laika zobu skartā ēka diez vai ir gana laba jaunās padomju republikas liecība. Kā tautā saka: laba vieta tukša nepaliks. Griķu ciemā atkal ir krogs – „Brālis” – un pat izcila alusdarītava.

Runājot par Vangažiem, jāmin Vangažu stacija. Dzelzceļa līnija Rīga–Lugaži tika atklāta 1889. gadā un krustoja stratēģiski svarīgo ceļu uz Ropažiem un tālāk uz Tīnūžiem – lielceļu. Te bija neliela koka stacija ar nosaukumu „Stoķi”. Pateicoties dzelzceļam un stacijai, daudzi jau pirms Pirmā pasaules kara izvēlējās skaistajās priežu meža kāpās dzelzceļa otrā pusē celt lepnas savrupmājas, kuras projektējot, manuprāt, īsti pat nevarēja izveidot tradicionālo ielu plānojumu. Šai apdzīvotajai vietai ar Mežaparka gaisotni tika dots skaists nosaukums – Meža Pasaule. 1926. gadā stacija tika pārdēvēta par „Vangažiem”, jo Stoķu vietvārds jau bija daudzās Latvijas vietās, ieskaitot Stoķu klintis Vaidavas pagastā, turklāt apzīmējums „Stoķi” bija ne visai glaimojošs – „stīvas kājas”. Vietējais vietvārds „Vangaži” noteikti bija stabila vērtība. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū daudzās Latvijas vietās tika uzceltas jaunas dzelzceļa stacijas. Vangažu stacijas divstāvu nams pārsteidza ar savu varenumu. Tam diemžēl nebija ilgs mūžs. Otrā pasaules kara laikā tas gāja bojā.

Padomju laikā, izmantojot dzelzceļa pievadceļus, te tika izveidota padomju armijas Baltijas apgabala naftas bāze. Krieviski tulkojot Meža Pasauli sanāca „Ļesnoj Mir”, bet, attulkojot latviski, šodien šo ciematu dēvējam par Meža Mieru. Man gan labāk patiktu vecais nosaukums – Meža Pasaule. Vietējie iedzīvotāji atceras, ka dažādu reformu apstākļos šī vieta ir bijusi piederīga gan Vangažu, gan Ādažu ciemiem. Naftas bāze te joprojām pastāv, tikai saimnieki citi, un vēl uzcelta asfaltbetona rūpnīca „Binder”. Ekoloģiskais fons reizēm liek vēlēties ko labāku.

Vangažu pilsētas nesenā pastāvēšanas vēsture ir labi dokumentēta un aprakstīta 2007. gadā izdotajā grāmatā „Vangažu pilsēta”. Vangažnieki, jums, ir ļoti laimējies, jo daudzi cilvēki, kuri veidoja pilsētu, joprojām šeit dzīvo.

Inga Freimane





Komentāri
Lai pievienotu komentāru nepieciešams būt reģistrētam lietotājam