1999, VANGAŽI

ĒRIKA BUŅĶE

No 1959.gada 1.septembra līdz 1986.gada 30.jūnijam Vangažu vidusskolas direktore, 1986.gada līdz 1993.gadam vēstures un latviešu valodas skolotāja. No 1993.gada ir skolas un pilsētas muzeja vadītāja, vienmēr aktīva sabiedriskajā darbā, vada pilsētas pensionāru padomi.

Ērikas Buņķes nesavtīgais ieguldījums ir Vangažu vidusskolas izveidošanā, ilggadīgajā Vangažu vidusskolas vadīšanās, pilsētas muzeja izveidē un jaunatnes izglītošanā.

ALEKSANDRS FILATOVS

Lielāko mūža daļu dzīvo Vangažos, strādājot Vangažu būvmateriālu un konstrukciju rūpnīcā par meistaru, drošības tehnikas inženieri, informatoru. Vienmēr aktīvi iesaistās pilsētas sabiedriskajā dzīvē.
Ar personīgās 2.5 tūkstoši lielās gliemežvāku kolekcijas palīdzību popularizē Vangažu pilsētas vārdu ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.

2000, VANGAŽI

BIRUTA KUČINSKA

Vangažos par feldšeri strādājusi no 1962.gada. Ar savu pašaizliedzīgo darbu un augsto profesionalitāti, kura balstās uz pamatīgām zināšanām un ilggadīgo pieredzi, Kučinskas kundze ieguvusi patiesu cieņu Vangažu iedzīvotāju vidū jau vairākās paaudzēs.
Liels gandarījums Kučinskas kundzei bija sagaidīt brīvvalsts atjaunošanas brīdi Latvijā un ar ģimeni piedalīties tās tālākā veidošanā.
Kā labais gariņš Birutas kundze ir savā ģimenē. Kopā ar vīru viņi dzīvo skaistu un saticīgu ģimenes dzīvo, rūpējoties par meitas ģimeni, mīļajiem, mazbērniem, tādu pašu mīlestību saņemot atpakaļ.
 

2001, VANGAŽI

VILMĀRS LUCĀNS

Kopš 1989.gada vada Vangažu pilsētas Domi kā priekšsēdētājs. Kopīgi ar Heraldikas komisiju izveidojis pilsētas simboliku – karogu un ģerboni. Liels personīgais ieguldījums pilsētas infrastruktūras sakārtošanā, pilnveidošanā un investīciju piesaistīšanā – sakārtota pilsētas apkures sistēma, uzcelta katlu māja, notiek koģenerācijas stacijas celtniecība.
V.Lucāna kungs vienmēr ir atbalstījis izglītības iestāžu darbu, materiāli tehniskās bāzes uzlabošanu. Īpaši atzīmējama vidusskolas sporta zāles rekonstrukcija. Viņa iniciatīvas rezultātā nodibināta Vangažu mākslu skola. V.Lucāns vienmēr ir gatavs uzklausīt ikvienu pilsētas iedzīvotāju un palīdzēt atrisināt sasāpējušas problēmas.

Vangažu pilsētu vada līdz 2009.gadam, kad tā tika pievienota Inčukalna pagastam kļūstot par Inčukalna novadu.
Viņš ir lielisks ģimenes cilvēks, saprotošs un atsaucīgs kolēģis, prasīgs un taisnīgs darba devējs.

LUDMILA AŅISIMOVA

Viņas bērnība pagājusi Vologdas novadā Krievijā. 1964.gadā L. Aņisimova ieradās Vangažu ciematā no Turkmēnijas un uzsāka darbu Vangažu vakarskolā, mācot rūpnīcas strādniekus, kas bija divas reizes vecāki par skolotāju. No 1969.gada bija vakarskolas direktore. Kad 1972.gadā Vangažos atklāja vidusskolu, L.Aņisimova sāka strādāt šajā skolā par direktora vietnieci mācību darbā.
Bijušie skolnieki, atminoties pedagoģi, Ludmilu Aņisimovu raksturo kā gaišu, iejūtīgu, labu cilvēku. Arī šodien kolēģi skolā viņu raksturo kā profesionālu pedagogu, no kura var daduz ko mācīties.
L. Aņisimova pedagoga darba iemaņas un pieredzi nodod savai meitai, arī Vangažu vidusskolas skolotājai, Marinai Bragarei un arī pārējiem kolēģiem.

ELITA MEDNE

Vangažos nostrādājusi vairāk nekā 20 gadus. Ilgu laiku bijusi vienīgais farmaceits pilsētā. Jebkuru pacientu vienmēr ir sagaidījusi ar laipnu un saprotošu attieksmi. Vienmēr bijusi jūtama vēlme palīdzēt gan ar padomu, gan pēc iespējas ātrāk ārsta nozīmētos medikamentus, ja tādi dotajā brīdī nav atradusies aptiekā.
Viņas kolēģi nevar iedomāties labāku sadarbības modeli starp aptiekas un medicīnas darbiniekiem, kāds pastāv Vangažos. Elitas kundze vienmēr ir bijusi ļoti atsaucīga, koleģiāla, dzīvespriecīga un pozitīvi noskaņota personība, kura ir spējīga radīt ap sevi komforta un labvēlības atmosfēru.

JĀNIS MELZUPS

1961.gadā sāk strādāt Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā par galveno enerģētiķi, pēc tam par galveno inženieri. Ar viņa palīdzību tika atrisināts jautājums par pilsētas apkuri no rūpnīcas katlumājas.
Kopš 1994.gada vada p/u „Vangažu Namsaimnieks”, kas ir izveidojies par stabili strādājošu uzņēmumu un palīdz risināt dažādas sadzīves problēmas Vangažu pilsētas iedzīvotājiem un uzņēmumiem.
Pateicoties J.Melzupa kunga vadītajam uzņēmumam Vangažu pilsēta ir ieguvusi sakoptas pilsētas veidoli, jo darbs tiek darīts ar vienu mērķi – pilsētai ar katru dienu jākļūst sakoptākai un skaistākai.
J.Melzups ir darbaudzinātājs ne vienam vien speciālistam gan Vangažos, gan Latvijā. Viņš augstu vērtē ģimenē savstarpējo cieņu un saskaņu.

2002, VANGAŽI

HARIJS NICMANIS

26.03.1948.-06.11.2002.

Sava mūža lielāko daļu pavadījis Vangažos, vadot brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandu un turpinot savas dzimtas tradīciju.
Ar lielu entuziasmu Harijs Nicmanis rūpējies par jaunās maiņas izaugsmi, organizējis skolēnu apmācības un sacensības. Par tradīciju kļuvušas Latvijas mēroga ugunsdzēsēju sacensības „Nicmaņa kauss”. Kā nezūdoša vērtība paliks viņa sakārtotie materiāli un relikvijas par ugunsdrošības attīstību mūsu pilsētā.

2004, VANGAŽI

ANNA BĒRZIŅA

Anna Bērziņa strādā veselības aprūpes sistēmā kopš 1950.gada. Strādājusi Limbažu rajona sanitāri epidemioloģiskajā stacijā par epidemiologa palīgu. No 1953.gada strādājusi par Siguldas bērnu nama medmāsu un kopš 1960.gada Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas bērnu dārzā par medmāsu. No 1962.gada jau 42 gadus strādā Vangažu ambulancē par medmāsu.

2004, INČUKALNS

SOLVEIGA GRĪGA

Kurš gan Inčukalnā nepazīst skolotāju Solveigu Grīgu? 25 Inčukalna skolā nostrādātajos gados ir nomainījušās paaudzes, kas latviešu valodu un literatūru apguvušas pie zinošās un prasīgās, bet vienlīdz taisnīgās un labestīgās Solveigas Grīgas. Cik inčukalniešiem viņa ir bijusi rūpīga un iejūtīga audzinātāja, kura ar savu personīgo paraugu audzinājusi bērnos atbildību un pienākuma apziņu.
1954.gadā sākās skolotājas darba gaitas Sējas 7 gadīgā skolā, mācot latviešu valodu un dziedāšanu. 1960.gadā Solveiga neklātienē beidz Latvijas Valsts universitātē filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļu un iegūst vidusskolas skolotāja kvalifikāciju.
1969.gadā pārnāk dzīvot Inčukalna pagastā un sāk strādāt Inčukalna pamatskolā, kur nostrādā līdz pensijai 25 gadus.
Grīgu ģimenē ir divi bērni – Inguna un Einars un nu jau arī trīs mazbērni.

EDĪTE KLIMENKO

Aiz trauslās ārienes slēpjas neparasti stingrs raksturs. Mācījusies Apes vidusskolā, pēc tās beigšanas strādājusi par kluba vadītāju Alūksnes rajona Bejas pagastā.
Pēc pārcelšanās uz dzīvi Inčukalnā, strādājusi Vangažu – Inčukalna namu pārvaldē par pārvaldnieci. 1968.gada septembrī tika ievēlēta par Inčukalna ciema padomes priekšsēdētāju, kur nostrādāja līdz 1977.gada 1.augustam.
Stipra un apņēmīga sieviete.
No 1977.gada septembra sāka strādāt Inčukalna mežrūpniecības kadru daļā. Pēc neilga laika seko vēlēšanas un viņa tiek ievēlēta par arodbiedrības priekšsēdētāju. Pēc Inčukalna MRS privatizācijas – A/S Inčukalns Timber un virsmežniecības arodbiedrības darbā.
No 1983.gada līdz 1997.gadam bija ievēlēta par Inčukalna pagasta deputāti.
Viņu mēs pazīstam kā prasmīgu un iejūtīgu darba kolēģi, kā labu draugu, pie kura var aiziet prieka brīžos vai izraudāt kādu bēdu.
Apveltīta ar lielu atbildības sajūtu, smalkjūtīga, lojāla, laipna. Uz viņu vienmēr var paļauties – nekad nenodos.

DZIDRA KRASTIŅA

Mācījusies Inčukalna pamatskolā, pēc tam Siguldas vidusskolā. Augstāko izglītību ieguvusi Latvijas Valsts universitātes vēstures un filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļā. Pēc universitātes beigšanas, nozīmēta par rezerves skolotāju Siguldas rajona tautas izglītības nodaļā. Strādājusi par skolotāju – aizvietotāju Sējas pamatskolā, Sidgundas pamatskolā un Mālpils vidusskolā.
1962./63. māc.g. Dzidra Krastiņa darba gaitas sāk Inčukalna pamatskolā, mācot latviešu valodu gan latviešu, gan krievu klasēs, un veicot audzinātājas pienākumus 38 gadus.
Viņai skolnieki var būt pateicīgi par labām zināšanām latviešu valodā, par daudzajām ekskursijām gan Latvijā, gan Sanktpēterburgā, kā arī par neskaitāmiem teātra izrāžu apmeklējumiem. Dz.Krastiņa bijusi zinoša un prasīga sava mācību priekšmeta skolotāja.
Paldies par mūža darbu latviešu valodas mācīšanā!

SKAIDRĪTE MAKSIŅA

Mācījusies Strenču pamatskolā, pēc tam Valmieras vidusskolā. Pabeigusi vidusskolu, uzsākusi darba gaitas Strenču mežrūpniecības saimniecībā. Strādājusi gan par rēķinvedi, gan grāmatvedi, gan finansisti. Strenču MRS nostrādājusi 23 ražīgus darba gadus. Tad seko pārcelšana uz Inčukalna MRS par galveno grāmatvedi, kur nostrādājusi 22 gadus. Vēlāk Inčukalna MRS tiek pārdots un Skaidrīte savas darba gaitas turpina SIA „VIVA”, kurā nostrādāti 9 gadi. Kopējais darba stāžs – 54 gadi.
Arī pašreiz kundze cienījamā vecumā, neskaitot gadus, aktīvi strādā sabiedrības labā, būdama pensionāru padomes priekšsēdētāja.
Par Skaidrīti varētu teikt – grāmatvede no matu galiņiem līdz papēžiem. 

JĀNIS ZVIRBULIS

Jānis Zvirbulis mācās Rēzeknes 2.latviešu pamatskolā, tad absolvē Rēzeknes humanitāro ģimnāziju. Jau skolas gados sāk apgūt zīmēšanas mākslu, mācoties pie izciliem ģimnāzijas padagogiem – Latvijas nopelniem bagātā kultūras darbinieka, vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Arvida Egles un pie gleznotāja Jāņa Gaiļa.
Sākoties 2.pasaules karam Jānis tiek mobilizēts armijā.
Pēc kara 1945.gadā, sākoties padomju okupācijai, no varas iestādēm tiek arestēts. Izsūta uz tālajiem austrumiem – padomju gulaga nometnēm, kur pavada 6 gadus. Atgriežoties dzimtenē, Talsos sāk strādāt par grāmatvedi – kalkulatoru. Pēc tam Talsu raj. kultūras namā kā mākslinieciskās daļas vadītājs un direktors. Pēc pāris nostrādātiem gadiem, Jānis no darba tiek atbrīvots kā politiski neuzticams.
Jānis aizbrauc uz Rīgu, kur sāk strādāt zinātniskā restaurācijā kā mākslinieks – restaurators.
Sāk dzīvot Inčukalnā, kur MRSā kā mākslinieks nostrādā 23 gadus. Inčukalnā viņš ir noorganizējis radošu mākslinieku kopu. Ir tās vadītājs. Kā korespondents darbojas vietējā laikrakstā „Inčukalna Laiks”. Dzied Inčukalna senioru korī „Atblāzma” un Latvijas nac.kar. vīru korī „Tēvija”. Aktīvi piedalās pagasta sabiedriskajā dzīvē. Ir Latv.nac.kar.b-bas valdē kā kultūras pasākumu vadītājs. Lasa lekcijas par Latvijas vēsturi Rīgā un Inčukalna skolā.
Jānim Zvirbulim māksla un sabiedriska darbošanās dara dzīvi gaišu un liek ar optimismu raudzīties nākotnē. Viņa vārds ir arī ierakstīts Latgales kultūras darbinieku goda grāmatā Rēzeknes novadu pētniecības muzejā.

VITALIS KIKUSTS

No 4 dēliem Vitalis – visjaunākais un, še tev, ar muzikanta ķērienu.
Pēc Bērzpils skolas dodas uz Rēzeknes mūzikas vidusskolui mācīties mūziku. Vēlēšanās milzīga, zināšanas gandrīz nekādas, bet talants acīmredzams. Pedagogi noriskēja un pieņem jauno censoni un nekļūdās.
1962.gadā Vitalis jau startē uz Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas pedagoģijas nodaļu diriģentu specialitāti.
1968.gadā diploms ir jau kabatā, bet darba gaitas ir jau uzsāktas 1965.gadā Inčukalna pamatskolā par dziedāšanas skolotāju.
1967.gada decembrī tiek uzsākts diriģenta darbs Inčukalna MRS korī.
1983.gadā nodibina pūtēju orķestri.
1992.gadā nodibina pagasta mūzikas skolu. Astoņdesmitajos gados skolotāja darbs ir jāpamet, jo varas iestādēm ir nācis ausīs, ka Vitalis Kikusts diriģē kori baznīcā. Paldies dievam, ka saprāts uzvarēja un skolotājs šodien ir gan diriģents korim “Mežabele”, gan diriģents pūtēju orķestrim, gan mūzikas skolas direktors.
Visi kolektīvi vienmēr ir piedalījušies pagasta, rajona un republikas pasākumos un, protams, arī lielajos dziesmu svētkos.
Inčukalna Dziesmu diena - Vitāla Kikusta lolojums, jau 37 gadus pulcē dziedātājus, dejotājus un pūtējus no visas apkārtnes. Un ne tikai mūsu diriģentu inčukalnieši sauc par nopelniem bagāto Inčukalna kultūras darbinieku.
Vitālim Kikustam ir laba ģimene – dzīvesbiedre Lilita, divi dēli, divas meitas un 8 mazbērni.

2005, VANGAŽI

RAFAELS AMOS

Beidzis Tartu Universitāti. Strādājis dažādos amatos un vienmēr bijis aktīvs sabiedrisko politiskajā dzīvē. Strādājis Tallinas lauksaimniecības tehnikumā par meistaru, Tieslietu ministrijā, Tartu reģiona pašvaldībā par nodaļas vadītāju, veicis „samierinātāja funkcijas” kolektīvo līgumu izpildes gadījumos. R.Amos ir Harju reģiona sporta kluba priekšsēdētāja vietnieks, izvēlēts par „patronu” pūtēju orķestrim Harju reģiona pašvaldībā. Vada „Reformu partijas” Saue nodaļu.
Politikā jau no 1986.gada, kad sāka strādāt Igaunijas Preses aģentūrā. Saue pašvaldībā strādā no 1993.gada. No 1996. – 2002. un no 2004. – 2005.gadam tika ievēlēts un strādāja par Saue domes priekšsēdētāju.
Rafaels Amos bija aktīvs iniciators sadarbības līguma noslēgšanā starp Vangažu pilsētu un Saue pilsētu Igaunijā, kā arī sadraudzības veicinātājs kultūras un izglītības apmaiņas projektu un aktivitāšu realizēšanā turpmākajos gados.

VASILIJS LITVIŅUKS

1969.gadā atbrauca uz Vangažiem kā Kamenec – Podoļska Industriālā tehnikuma pēdējā kursa students – praktikants. Šeit iepazinās ar sievu Rutu un jau 1970.gadā uzsāka darbu Vangažu Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā Nr.1. Ir bijis arī direktors Rīgas celtnieku kultūras namā „Oktobris”, bet pēc tur nostrādātā laika atgriezies Vangažu rūpnīcā. No 1998.gada strādā Vangažu vidusskolā, kur ieņem direktora vietnieka administratīvā un saimnieciskā darbā amatu.
Vasilijs Litviņuks ir Vangažu ukraiņu kopienas muzikālās daļas vadītājs un kopš 2000.gada ansambļa „Veselka” mākslinieciskais vadītājs.

2005, INČUKALNS

JANĪNA ZANDBERGA

Janīna beidza Kārsavas vidusskolu un mācības turpināja Cēsu skolotāju institūtā. Un tad nāca “sadale”. Tā jaunā skolotāja 1950.gadā tika nosūtīta darbā uz Inčukalnu.
Te bija veselas četras mazas skolas, kurās Janīna Zandberga latviešiem mācīja krievu valodu, krieviem – latviešu valodu, un vēl konstitūcijas mācību. Bet ar 1952.gadu arī vēsturi, par savu darbu saņemot algu 420 rubļi (pēc naudas reformas – 42 rubļi).
1960.gadā J.Zandberga kļūst par Inčukalna 8 – gadīgās skolas direktori. Neklātienē tiek pabeigts Daugavpils pedagoģiskais institūts.
1967.gadā tiek uzcelta jauna skola, perspektīvajā plānā paredzot arī peldbaseinu – šodien šī ideja ir realizēta.
Inčukalna skolā skolotāja ir nostrādājusi 50 gadus – līdz 2000.gadam, izaudzinot vairākas inčukalniešu paaudzes, iemācot tos mīlēt savu zemi.
Janīnas Zandbergas darbu ir novērtējušas arī valdības, piešķirot izglītības darba teicamnieka nosaukumu.
Inčukalnieši lielu paldies saka skolotājai Janīnai par pagasta vēstures grāmatu “Inčukalna mozaīka”. Šis darbs ir labākā mūža dāvana Inčukalna nākamajām paaudzēm.

AINĀRS RUDZIŅŠ

1946.gadā Rudziņu ģimene ieradusies Inčukalnā, kur zvērsaimniecībā “Gauja” tēvs lika zvērkopības pamatus, strādājot par brigadieri līdz pat aiziešanai.
Pirms vairāk kā 40 gadiem, no 1963.gada Inčukalna Ambulancē, būdams vēl Medicīnas institūta 6.kursa students, Ainārs Rudziņš sāka strādāt par dakteri. Pa šo laiku viņš ir redzējis veselas trīs paaudzes. Un arī mūsu dakteri zina gan vecie, gan jaunie pagasta iedzīvotāji. Daži atceras kā viņš pirms gadiem 30 iejoņoja pagalmā uz sarkana motocikla. Citi to, kā zapiņā ārstēt brauca; liela daļa pacientu atceras gaziku ar sarkano krustu, piestiprinātu pie loga, bet pašlaik ir pievienojies lielajam golfistu pulkam.
Rudziņa kungam nekad nav pietrūcis laba vārda un joka it nevienam. Palīdzēt dakteris nav atteicis nevienam. Vizītes nereti beigušās krietni pēc pusnakts.
35 gadus Ainārs Rudziņš bijis Inčukalna pagasta deputāts.
Daktera darbu augstu novērtējusi sabiedrība: ar 1997.gada 22.augustu Triju Zvaigžņu Ordeņa domes lēmumu par nopelniem Latvijas labā – viņš apbalvots ar Triju zvaigzņu ordeņa zelta goda zīmi.

JĀNIS KREILIS

Jānis Kreilis dzimis 1928.gada 3.janvārī Valmieras rajonā, no kurienes jau kā mežinieks ieradās Inčukalnā un kopš pirmās Inčukalna MRS darba dienas (tas ir no 1957.gada) līdz pat 1975.gadam vadīja to.
MRS kolektīvs vairākkārt apbalvots ar tā laika prestižajiem un nozīmīgajiem pirmās, otrās, trešās pakāpes diplomiem, vissavienības karogiem.
Ieguvis titulu -PSRS labākais mežsaimniecības racionalizators. Padotie priekšnieku cienījuši un strādājuši ar pilnu atdevi. Divu, trīs gaddu laikā tika savesti kārtībā Inčukalna meži.
Jāņa Kreiļa lolojums ir arī Inčukalna bērnu dārzs un daudzdzīvokļu mājas Inčukalna centrā, kas būvēti ar viņa svētību. Tas, ko viņš savā laikā paveicis Inčukalna ekonomiskās un kultūras dzīves uzlabošanās, ir nenovērtējams.
1974.gada beigās Jānis Kreilis sāka strādāt par Inčukalna mRS galveno mežzini.
Viņa hobijs neapšaubāmi ir medības. Daudzi gadi – no 1963. līdz 1993.gadam nostrādāti Rīgas rajona mednieku un makšķernieku apvienības priekšsēdētāja amatā.
Jānim Kreilim ir izauguši četri bērni un nu aug pieci mazbērni. Bagāts ir bijis Jāņa Kreiļa mūžs un bagāti esam mēs ar to, ka tāds cilvēks mums blakus dzīvo.

STAŅISLAVS UNGURS

Pēc pamatskolas beigšanas, iestājās Višķu lauksaimniecības tehnikumā, pēc kura absolvēšanas 1959.gadā uzsāka darba gaitas Dagdas rajona sovhozā “Kapiņi” par lauksaimniecības brigadieri. Drīz vien sekoja dienests padomju armijā.
Bet 1963.gadā iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā agronomijas fakultātē – sakarā ar to, tika demobilizēts. Studiju gados prakses laikā pabūts Kazahstānā, Krasnodarā.
1968.gadā pēc akadēmijas absolvēšanas tika nozīmēts darbā uz Daugavpils rajona paraugsaimniecību Višķu sovhoztehnikumu par galveno agronomu.
Vēlāk darba gaitas aizvedušas gan uz Alūksnes rajonu, gan uz Ludzas rajonu. Visu mūžu Staņislavs savas zināšanas papildinājis mācoties – beidzis pat 3-gadīgos kursus Rjazaņas apgabala Ribnojes biškopības institūtu.
1981.gadā sāka strādāt Latvijas biškopības izmēģinājumu stacijā par vadītāju, kā rezultātā nonāca Inčukalnā un jau 1984.gadā tika ievēlēts par Inčukalna pagasta padomes priekšsēdētāju. Šo amatu ar lielu atbildības sajūtu pildīja 21.gadu līdz 2005.gadam. Šajā laikā pagastā ir veikti lieli darbi – atklāta jauna pagastmāja un bibliotēka. Uzcelts sporta komplekss ar lielo baseinu. Rekonstruēts tautas nams un pats pagasta kļuvis krāšņāks un sakoptāks.

2006, VANGAŽI

NADEŽDA ŠTARKA

1957.gadā Nadeždu nosūta strādāt uz Inčukalna 7 - gadīgo skolu. No 1962.gada līdz 2002.gadam Nadežda Štarka strādāja Vangažu vidusskolā par sākumskolas skolotāju. N.Štarka izglītošanas darbu veica ar augstu atbildību. Savu darbu ieguldījusi vairākās Vangažu pilsētas paaudzēs. Skolēniem tika mācīta gan latviešu, gan krievu valodas, matemātika, dziedāšana. Darbā un sadzīvē ļoti atsaucīga un izpalīdzīga. Ilgu laiku pārstāvēja pedagogu intereses arodkomitejā.
1948.gadā Nadeždai piešķīra „Darba veterānes” statusu, bet 1988.gadā – „Vecākā skolotāja” nosaukumu.
Skola, Rīgas rajona Izglītības un kultūras pārvalde, Izglītības un Kultūras ministrija skolotājas darbu novērtējusi ar pateicībām, goda rakstiem un prēmijām. Darbā Nadežda centās strādāt godīgi, vienmēr paturot prātā kolēģu un bērnu cilvēciskās īpašības. Lielu uzmanību veltīja labestības ieaudzināšanai. Bijušie skolēni labprāt ir kopā ar Nadeždu gan priekos, gan bēdās. Dzīvē Nadežda vienlīdz labi jūtas gan latviešu, gan krievu tautības sabiedrībā, jo Nadeždai ir labas valodu zināšanas.

OLGA SADOVIČA

No 1963.gada līdz 1973.gadam bijusi Vangažu izpildkomitejas priekšsēdētāja. Šajā laika posmā O.Sadoviča veica nenovērtējamu ieguldījumu ciemata attīstībā.
No 1980.gada Olga Sadoviča strādā Vangažu pilsētas bibliotēkā par bibliotekāri. Viņas darba prieks saskarsmē ar cilvēkiem ikdienā – uzklausīt un izpalīdzēt. Cilvēki labprāt ar Olgu daļās priekos un bēdās. Olga ir saprotoša, atsaucīgs, apzinīga darbiniece un kolēģe. Ar augstu pienākuma apziņu, liela Vangažu pilsētas patriote.

ILZE KOPMANE

Ilze savu darba dzīvi ar Vangažiem ir saistījusi no 1965.gada 12.oktobra, kad viņa sāka strādāt toreizējā Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas Nr.1 plānu daļā par ekonomisti, pēc tam vecāko ekonomisti, priekšsēdētāja vietnieci un 1970.gada 1.jūlijā par plānu daļas priekšnieci. Ilze Kopmane aktīvi piedalījās arī sabiedriskajā darbā – bija Vangažu ciema padomes un pēc tam Rīgas rajona Padomes deputāte. No 1993.gada 1.jūlija Ilze kļuva par pašvaldības uzņēmuma „Vangažu Namsaimnieks” pirmo oficiālo darbinieku, piedalījās statūtu izstrādāšanā, kadru komplektēšanā, izveidoja uzņēmuma grāmatvedību, kas šobrīd strādā nevainojami.
Ilze Kopmane ir Tautas daiļamata meistare – adītāja. Aktīvi darbojas konkursa „Sakoptākais īpašums” organizēšanā, ar savu darbu „Spodrības mēnesis” rāda priekšzīmi citiem vangažniekiem.

ŅINA MOLOHOVSKA

1947.gadā no Vācijas ar vecākiem atbrauca uz Latviju pie vecmāmiņas. 1954.gadā Ņina sāka mācīties Jelgavas rajona pamatskolā. Pēc skolas beigšanas Ņina pārcēlās uz dzīvi Neretā, kur mācījās Neretas vidusskolā, ko absolvēja 1965.gadā un pēc tam iestājās Rīgas pedagoģiskajā skolā. Pēc skolas beigšanas 1969.gada 24.decembrī sāka strādāt Vangažu bērnudārzā, kur šobrīd ir pirmsskolas izglītības iestāde „Jancis”. Visus šos gadus Ņina Molohovska ir veltījusi savu darbu bērniem. Viņa ar lielu entuziasmu un idejām, sirsnību un mīlestību ir izskolojusi daudzus mūsu pilsētas bērnus. Ņina viennozīmīgi ir veidojusi un virzījusi sabiedrības dzīvi pilsētā un katrā no mums ir kāda daļiņa skolotājas.

2006, INČUKALNS

AIJA SVIKLE IELĪTE

1940.gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Inčukalnā. Šeit tad arī nodzīvots viss mūžs un pagasta vārds caur Aijas darbu restorānā „Sēnīte” ir daudzināts visā pasaulē.
Skolas gadi aizritējuši Inčukalna 7 – gadīgajā sarkanajā skoliņā. Vēlāk mācības tiek turpinātas vakarskolā un neklātienē. Bet vislielākais skolotājs ir bijusi pati dzīve un uzdrīkstēšanās. No 1949.gada sāk patstāvīgas darba gaitas Inčukalna patērētāju biedrībā, kur nostrādā 13 gadus. Aija ir ievērota un viņai uztic vadīt jaunuzcelto ēdināšanas kompleksu „Sēnīte”, ko viņa arī dara veselus 24 gadus līdz pat privatizācijas vēsmām. Šeit nu Aijas ideāliem nav vietas. Rezultāts ir tāds, kāds nu ir… Tas vēlreiz pierāda, cik liela nozīme ir cilvēkam. Vēl līdz šim brīdim gan „Sēnīte” darbiniekiem, gan inčukalniešiem, gan Latvijas iedzīvotājiem ir skaistas un gaišas atmiņas par neaizmirstamajiem svētkiem, ko dāvāja Aija Svikle ar saviem darbiniekiem.
Dzīve turpinās. 9 gadi pavadīti strādājot un vadot Murjāņos „Vīgantus”.

VENTA LĪCE

Venta Līce dzimusi1941,gadā ģimene izsūtīta uz Sibīriju, Agapitovu. Ļoti drīz Ventas māte Sibīrijā mirusi. Bērni – Venta un viņas brālis nonāk bērnunamā. Tur viņu adoptē kāda krievu ģimene. Pēc kara viņu sameklē tēva māsa un tiesas ceļā atgūst bērnu un atved uz Latviju.
Te viņa dzīvo Līvānos pie tēva māsas. Beidz Līvānu vidusskolu, studē universitātē.
Pirmā darba vieta ir Lēdurgā, tad Inčukalnā par ķīmijas skolotāju. Vada skolas izmēģinājuma lauciņa darbu. Venta veica arī jaunās skolas apzaļumošanas darbus. Aktīvi strādāja ar jaunajiem naturālistiem, bija savākta plaša akmensdārzu augu kolekcija. Piedalījās rajona un republikas naturālistu skatēs un pat iegūta 2.vieta republikā. Organizēja ziedu un augu kompozīciju izstādes. Piedalījās ciema dabas draugu biedrības skatēs.
Arī šodien Venta ir aktīva sabiedriskās dzīves atbalstītāja.
Pēc dažu gadu atpūtas ir atsākusi skolotājas gaitas.

VILMA LAPIŅA

Pēc 2.pasaules kara Vilma ar māmiņu pārceļas uz dzīvi Latvijā pie radiem.
Drīz vien Ventspilī tiek nodibināta ģimene, bet 1950.gadā vīrs tiek pārcelts par stacijas priekšnieku uz Inčukalnu.
Visu mūžu ir daudz strādāts – uz dzelzceļa, Inčukalna MRS, patērētāju biedrībā, Inčukalna Tautas namā un arī Inčukalna pagastā, aprūpējot slimos un nevarīgos – darot vienkāršus darbus, bet ar smaidu sejā un sirsnību sirdī.
Un strādā vēl šodien… Vienmēr ir bijusi aktīva un atsaucīga sabiedriskajos darbos – sanitārās kopas daros un donoru kustībā. Tautas nams ir Vilmiņas otrās mājas, jo visu mūžu ir dziedāts. Katram izstāsta kādu anekdoti un uzmundrina. Dzīvo ar Dievu sirdī un mīlestību uz šo zemi un ļaudīm.

ANNA MAČINSKA

1975.gadā absolvēta Krāslavas 1.vidusskola un mācības turpina Rīgas 4.medicīnas skolas feldšeru nodaļā. Pēc skolas beigšanas uzsāk mediķa gaitas Rīgas pilsētas ātrajā palīdzībā. 1984.gada 1.septembrī uzsāk darba gaitas Inčukalna ambulancē kā feldšere pie daktera Rudziņa, bet 2001.gadā kā ārsta palīgs Ivetas Skurules ārsta praksē.
Vissirsnīgākais, vis – kautrīgākais un arī vis – līdzjūtīgākais cilvēks.
Iemantojusi inčukalniešu patiesu cieņu un mīlestību.

VIJA ONSKULE

Beidz Bēnes vidusskolu un pārceļas uz dzīvi Rīgā. Uzsāk darba gaitas rūpnīcā „Alfa”.
1983.gadā pārceļas uz dzīvi Inčukalnā un uzsāk darbu pagasta bibliotēkā. No necilās bibliotēkas vecajā pagastmājā Vija ir izcīnījusi jaunas telpas, kuras šodien jau atkal kļuvušas par mazām lielajam grāmatu un lasītāju skaitam. Pateicoties Vijai, mūsu pagastā ir ciemojušies un tikušies ar lasītājiem ļoti daudzi rakstnieki un dzejnieki. Viņa vairākus gadus kopā ar Aldu Freimani vadīja pagasta kultūras dzīvi. Arī tautas nama atjaunošanā ir ielikts liels darbs. Vija ir arī pagasta arodbiedrības priekšsēdētāja. Pateicoties viņai, tiek organizēti braucieni uz teātriem, koncertiem un pieredzes apmaiņā uz citām pašvaldībām.

ALDA FREIMANE

1977.gadā pārcēlās uz dzīvi Inčukalnā un MRS nostrādāja 19 gadus. Kolēģi raksturo Aldu kā sirsnīgu, izpalīdzīgu un atsaucīgu sekretāri – mašīnrakstītāju. Savu darbu vienmēr veikusi ar lielu atbildības sajūtu. Drīz vien saņēma piedāvājumu strādāt par kluba vadītāju MRS un pēc tam arī Inčukalna Tautas namā.
Vienmēr drosmīgi cīnījās par labu ideju īstenošanu. Vienmēr atrada arī dzirdīgus ļaudis un guva arī priekšniecības atbalstu.
Tautas nama telpas, kad tajās iegāja Alda kopā ar kolēģi Viju Onskuli, bija ļoti bēdīgā stāvoklī, bet, pateicoties Aldas neatlaidībai, tika atrasti līdzekļi un ieliktas grīdas. Inčukalnieši bija priecīgi un pateicīgi, ka atkal varēja apmeklēt savu gaismas pili. Šajā laikā tika nodibināts arī deju kolektīvs „Virši”.
1996.gadā Alda tika ievēlēta par pagasttiesas priekšsēdētāju. Beidzoties pilnvaru laikam, sāka strādāt pagastā par sociālā dienesta vadītāju.
Izglītību papildinājusi Sociālo attiecību institūtā „Attīstība”, iegūstot sociālā darbinieka kvalifikāciju.
Viņas dzīvē stabila vērtība ir labestība. Pagasta cilvēki droši nāk pie Aldas ar savām rūpēm, sāpēm, vajadzībām, reizēm ar izmisumu.

 2007, INČUKALNS

 VIJA CĪRULE

Tēva vecāki dzīvoja Inčukalnā un tā visas vasras aizritēja te.
1958.gadā Inčukalnā arī sastapa nākamo vīru Inčukalnā tika uzcelta  ģimenes māja.
Vija Cīrule beidza meža tehnikas fakultāti LLA Jelgavā, specialitātē nekad nav strādājusi. Darba gaitas uzsāka VEF konstruktoru birojā, bet pēc 7 gadiem 1967.gadā aizsāka pedagoga gaitas Rīgas Eletromehāniskajā tehnikumā.
1992.gadā kopā ar dēliem un māsu uzsāka savu veikala biznesu Inčukalnā. Visi inčukalnieši un arī viesi atceras jauko laiku, kad darbojās “Pavards”, kur mājīgā atmosfērā varēja paēst un atpūsties. Vasaras laikā tā bija jauka vieta arī bērnu izklaidēm. SIA “Viva” veikalā vienmēr varēja dabūt svaigus produktus, iegādāties rūpniecības preces un ziedus. Diemžēl dzīve izdara korekcijas un firma ir beigusi pastāvēt.
Sākot biznesa gaitas Inčukalnā, Vija aktīvi iesaistījās pagasta dzīvē. Trīs reizes pēc kārtas iedzīvotāji viņu ievēlēja par deputāti. Vija Cīrule vadīja kultūras un izglītības komisiju ar lielu atbildības sajūtu, sapratni un mērķtiecību. Viņas ideja ir ikgadējais Inčukalna sakoptāko dārzu konkurss.
Arī pašreiz, kad deputāta pienākumi uzticēti jaunākiem kolēģiem, Vija aktīvi darbojas dāmu klubiņā “Rudzupuķes”, kur tiek dziedāts un spēlēts teātris ne tikai pašu priekam, bet arī visiem inčukalniešiem. Viņu vienmēr var pamanīt, pateicoties staltajai stājai, starojošajai sejas izteiksmei un kūsājošajai enerģijai.
Ar savu dzīvi un darbu Vija ir pelnījusi Inčukalna Goda cilvēka titulu.

ILMĀRS ŽUNIŅŠ

1941.gada 14.jūnijā ģimene tika izvesta uz Sibīriju. Ilmāram 1948.gada pavasarī izdevās atgriezties Latvijā, lai 1949.gada 25.martā atkal lopu vagonā dotos uz Sibīriju. Tie bija smagi un nežēlīgi gadi, bet gaišākus tos darīja mīļotā meitene Ilga, kura arī tur tika apņemta par sievu. Un tad 1957.gadā pienāca priecīga vēsts no Latvijas par brīvlaišanu. 1963.gadā radās iespēja tikt pie zemes gabala Inčukalnā un Ilmārs ar sievu uzcēla māju tepat Ķiršu ielā.
Inčukalnā aizvadīti raženi dzīves gadi.
No 1965. – 67.gadam Inčukalna MRS mehānisko darbnīcu vadītājs.
NO 1967. – 73.gadam saimniecības „Gauja” agronoms, vēlāk galvenais inženieris – celtnieks.
Vēlāk līdz pa pensijai strādā Siguldā analītiskā ciltslietu stacijā.
Tomēr Inčukalns nav aizmirsts. Ilmārs Žuniņš ir deputāts divus sasaukumus un aktīvs dramatiskā kolektīva aktieris.
20 gadus ir bijis Inčukalna patērētāju biedrības valdes loceklis un dārzkopības un biškopības biedrības Inčukalna pirmorganizācijas valdes loceklis.
Šodien Žuniņa kungs ir Inčukalna represēto biedrības priekšsēdētājs. Savus pienākumus veic ar lielu atbildību un ir pelnījis inčukalniešu mīlestību.
Ar savu skarbo dzīves stāstu, darbu un sirsnību ir pelnījis Inčukalna Goda pilsoņa titulu.

VIESTURS PĀŽA

No 1956.gada V.Pāža strādāja Inčukalna skolā par mācību pārzini un vēstures skolotāju.
V.Pāža bija skolotājs ar staltu augumu un lielisku stāju – labs paraugs skolotājiem un skolniekiem. Augsti vērtējams viņa asais prāts, daudzveidīgās un vispusīgās zināšanas visās jomās, viņa cilvēciskās īpašības – sabiedriskums, draudzīgums, atklātums, izpalīdzība, labsirdība.
Kā mācību pārzinis V.Pāža bija zinošs, taktisks, stingrs un prasīgs pret sevi un citiem. Analizējot vērotās stundas, mācību pārzinis deva pamatotus un vērā ņemamus norādījumus, vienmēr uzklausīja skolotāju viedokli. Neaizvietojams palīgs V.Pāža bija jaunajiem skolotājiem, ievadot viņus darbā.
Mācību pārzinis lasīja interesantas lekcijas. Vadīja diskusijas par mācību un audzināšanas tēmām skolēnu vecākiem. Skolotāji strādāja ar patiku, cēla profesionālo meistarību, priecājās par izaugsmi un panākumiem.
Vēstures stundās V.Pāža prata aizrautīgi stāstīt, radīt zināšanu alkas. Viņa skolnieki var būt pateicīgi savam skolotājam par interesantajām stundām, mācību ekskursijām, dziļām un pamatīgām zināšanām vēsturē.
Direktores Janīnas Zandbergas un mācību pārziņa vadībā tikko uzceltā Inčukalna skola ar tolaik modernāko kabinetu sistēmu, kļuva par paraugskolu, kur pieredzi apgūt ieradās daudzi gan Rīgas rajona, gan republikas skolu skolotāji.
Strādājot Inčukalnā, V.Pāža aktīvi piedalās ciema sabiedriskajā dzīvē, ir vietējais padomes deputāts un ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks, piedalās MRS dramatiskajā ansamblī.
No 1970. Līdz 1975.gadam V.Pāža strādāja Inčukalna bērnu sanatorijā par mācību pārzini un vēstures skolotāju, bet no 1975. Līdz 1982.gadam - Zvejniekciema vidusskolā par ārpusklases darba organizatoru.
Pēc aiziešanas pensijā V.Pāža strādā Rīgas rajona TIN par arodbiedrības priekšsēdētāju. Šajā darbā V.Pāža ir liels atbalsts pedagogiem gan sniedzot padomus pedagoģijā, darba likumdošanas, kā arī meklēja dažādas iespējas, kā stimulēt pedagogus un motivēt viņus strādāt vēl kvalitatīvāk.
Ar savu mūža darbu V.Pāža ir pelnījis iegūt Inčukalna Goda pilsoņa titulu.

2008, VANGAŽI

ANNA BĒRZIŅA

Anna ieguldījusi ilggadīgu darbu Vangažu pilsētas skolā, aktīvi iesaistījusies ne tikai skolu materiālās bāzes un sporta laukuma izveidē, bet arī Vangažu pilsētas apzaļumošanas darbos. Aktīvi darbojusies pilsētas sabiedriskajā dzīvē un pensionāru padomes rīkotajos pasākumos.

ZIGISMUNDS KARLSONS

Zigismunds ilggadīgi strādājis Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas apakšstacijā, firmā „Vangažu Elektriķis”, uzturot un pilnveidojot vairāku Vangažu iestāžu elektrosaimniecības, sniedzot profesionālus padomus, savus darba pienākumus veicot akurāti, precīzi, ar augstām profesionālām zināšanām un iemaņām, apgūstot un pielietojot darbā jaunākās tehnoloģijas un iekārtas.

2008, INČUKALNS

ĀDOLFS GRĪGS

Ilggadējs Inčukalna mežu kopējs un sargātājs no uguns nelaimēm, ilggadējs Inčukalna vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs un mednieku kluba „Raķelis” vadītājs.
1963.gada 4.janvārī Ādolfs ieradās Inčukalnā un nu jau vairāk nekā 40 gadus šo novadu viņš uzskata par savējo. Inčukalna MRS Grīgs strādājis gan par šoferi, gan drošības tehnikas inženieri, gan transporta daļas vadītāju un nu jau ilgstoši sargā Latvijas mežus no ugunsnelaimēm.
Rosīga ir Ādolfa Grīga sabiedriskā darbība, strādājot gan arodbiedrībā, gan biedru tiesā, gan pagasta bāriņtiesā, gan ilgus gadus vadot mednieku kolektīvu „Raķelis”, gan apmācot jaunos medniekus.
No 1970.gada Ādolfs Grīgs ir vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs.
Viņš visu mūžu bijis aktīvs sportists un 26 reizes piedalījies meža darbinieku sporta spartakiādēs.

ERVĪNS BRENGULIS

Ilggadējs pagasta šoferis, uz kuru var droši paļauties visās situācijās un uzticēt pašu dārgāko – bērnus.
1952.gadā tēvs nopērk zemi Inčukalnā un pamazām būvē ģimenes māju. Ervīns skolas gaitas uzsāk Inčukalna sarkanajā skolā un mācās tur pirmos divus gadus. Turpina mācības Rīgā, bet 7. Un 8.klasi nobeidz atkal Inčukalnā.
Mācības vakara vidusskolā un VEF tehniskajā skolā, kā arī darba gaitas Ervīnu atkal aizved uz Rīgu, bet 1981.gadā saņem piedāvājumu strādāt vecajā labajā Inčukalna sarkanajā skolā – nu gan tā ir skola bērniem ar ierobežotām zināšanu apguves spējām – par šoferi un saimnieku. Visi darba kolēģi viņu atceras kā reti optimistisku un izpalīdzīgu cilvēku.
No 1995.gada Ervīns ir Inčukalna pašvaldības komunālās daļas šoferis. Un tā katru rītu Ervīns jau plkst.6.40 no rīta dodas ar skolniekiem uz Siguldu – Gauju – Siguldu – Gauju – Kārļzemniekiem – „Totālu” – Inčukalnu – Gauju – „Totālu” – Inčukalnu. Tā pat pēcpusdienā skolnieki tiek nogādāti mājās. Reizi nedēļā ved maznodrošinātos Inčukalna iedzīvotājus uz Siguldas „lētajiem” veikaliem pēc pārtikas, reizi mēnesī – dievlūdzējus uz Vangažu baznīcu, visus tautas nama pašdarbības kolektīvus uz kopmēģinājumiem un ekskursijās.
Neviens netiek atstāts nakts tumsā uz ceļa, bet aizvests līdz tuvākai vietai, kur var un pat kur nevar piebraukt ar autobusu. Reizēm jau Ervīnu paliek žēl, bet viņš pats nebēdā un tikai atbild „Tad jau vajadzēja par ministru iet, ka par grūtu”.
Ervīns Brengulis ir īsts sava kuģa (autobusa) kapteinis – tas viņam, laikam, no tēva un liels atbalsts savam brālim.

JĀNIS VĪTIŅŠ

Skolotājs, kurš ilgus gadus bija tēva vietā dzīves pabērniem Inčukalna BSAC audzēkņiem.
Kad Jānim bija 7 gadi, ģimene pārcēlās uz Inčukalnu.
Pēc dienesta armijā Inčukalna pamatskola ir viņa pirmā darba vieta, kur viņš bija ārpusstundu organizators.
Kad J.Vītiņš nodibināja ģimeni, viņš pārceļas uz Talsu rajonu.
80.gadu sākumā Vītiņa kungs atgriezās Inčukalnā un līdz pat pensijai strādāja Inčukalna bērnu bāreņu aprūpes centrā par audzinātāju. Reti kurš tēvs par saviem bērniem tā rūpējas. Vairākas reizes nedēļā viņš tikās ar skolotājiem, sekoja līdzi bērnu sekmēm un uzvedībai, pēcpusdienās palīdzēja mācīties un organizēt interesantus pārgājienus un sporta nodarbības. Vienmēr pavadīja savus audzēkņus uz skolas ārpusstundu pasākumiem.
Vītiņkungs ierosināja Lāčplēša dienu atzīmēt ar lāpu gājienu uz Brāļu kapiem Inčukalna vecajos kapos. Šo Vītiņa kunga ideju skola realizēja un tā ir kļuvusi ne tikai par skolas, bet arī par Inčukalna novada tradīciju.
Jānis Vītiņš, būdams deputāts, godprātīgi darbojās Inčukalna zemes komisijā un bāriņtiesā.

2009, VANGAŽI

ELVĪRA ZELTIŅA

1934.gadā Elvīras dzīves taka ievijās Vangažos tēva mājās, bet 1943.gadā – Inčukalnā. Godprātīgi strādājusi Inčukalna patērētāju biedrības ēdnīcā, restorānā „Sēnīte” un Vangažu Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā par pavāri. Līdz ar atmodu uzsāka kalpošanu Vangažu ev.lut. draudzē, izcīnīja Vangažu baznīcas atgūšanu un atjaunošanu.

ĀRIJA TEIVĀNE

Pabeigusi 3.medicīnas skolu, iegūstot feldšera – vecmātes profesiju. Līdz Vangažu Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas likvidācijai (no 1962.gada) vadīja rūpnīcas medpunktu. Vienlaikus darbojās arī Rīgas rajona Sarkanajā krustā. Arī šobrīd vada Sarkanā krusta Vangažu nodaļu.

RITA ZIŅĢE

1975.gadā Rita sāka darba gaitas Vangažu vidusskolā par direktora vietnieci audzināšanas darbā. 1989.gadā uzsāka darbu kā sekretāre Vangažu ciemata izpildkomitejā. Vēlāk 20 gadus bija Vangažu deputāte un 15 gadus Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja. Lielu darbu ieguldījusi pirmās grāmatas par Vangažu pilsētu izdošanā.

2009, INČUKALNS

DACE MASULE

Piedalīšanās sanitāro kopu aktivitātēs skolā, liek Dacei saprast, ka viņa vēlas savu nākotnes profesiju saistīt ar medicīnu. Pēc vidusskolas beigšanas Dace iestājas Rīgas medicīnas institūtā, jo jau vidusskolā Dace zināja, ka vēlas kļūt par ārsti, bet mamma šo izvēli ir precizējusi – ja Dace grib mācīties medicīnu, tad lai ejot par zobārsti.
No 1978.gada Dace Masule strādā Inčukalnā par zobārsti. Sākumā zobārstes kabinets bija Inčukalna ambulances telpās. Pēc tam - 1980.gadā pārvācās uz tagadējām telpām. Divdesmit gadus Dace Masule braukā uz darbu no Rīgas, Čiekurkalna, bet 90to gadu beigās Dace ar ģimeni pārvācās dzīvot uz Inčukalnu.

LŪCIJA RIEKSTIŅA

Gan pamatskola, gan vidusskola, t.i., visi vienpadsmit gadi Lūcijai pagājuši Viļakā.
1961.gadā ar pirmo darba vietu Lūcijai kļuva Žīguru mežrūpniecības mežniecība, kur Lūcija sāka strādāt par meža kultūru meistari, neklātienē mācoties Rankas meža skolā. Pēc trim darba gadiem Lūcija kļuva par sēklu plantāciju vadītāju.
1974.gadā Lūcija pārcēlās uz Inčukalnu, kur iestājās darbā Inčukalna mežrūpnieku saimniecībā par Inčukalna kokaudzētavas vadītāju un nākošie 20 gadi pagāja šajā darba vietā.
Pāris gadu pensijā un Lūcija atkal stājās darbā, šoreiz AS „Virši A” degvielas uzpildes stacijā par operatori, tas notiek no 1996.gada janvāra līdz 1997.gada jūnijam.
Tomēr visu mūžu Lūcijas galvenā mīlestība ir bijusi daba, ziedi un augi, tāpēc no 1999.gada 1.marta līdz 2009.gada 1.septembrim viņa strādā Inčukalnā ar daiļdārznieci, savedot un uzturot kārtībā Inčukalnu, ar savu ienesot ne vienu vien skaistu pārmaiņu apstādījumos un parkā.
Tā nu kopā nostrādāti veseli 45 gadi. Strādājot mežā un ar mežu, Lūcija regulāri brauca mācīties uz Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā. Zināšanas gadu gaitā ir krājušās pakāpeniski, un viss ir bijis ļoti noderīgs un ļoti paticis Lūcijai.
Lūcija ir mākslinieku kopas dalībniece visus mākslinieku kopas darbošanās gadus, regulāri piedalās mākslinieku kopas un Inčukalna tautas nama rīkotajās izstādēs ar saviem floristikas darbiem. Ar floristiku Lūcija ir sākusi nodarboties jau laikā, kad strādājusi par kokaudzētavas vadītāju.
Jau no agras jaunības būdama aktīva, Lūcija arī tagad darbojas Inčukalna pensionāru padomē un dāmu klubiņā „Rudzupuķes”.

DZIDRA LAUBERGA

Sākoties otrajam pasaules karam, Dzidra pārceļas uz Silciemu pie omes. Skolā gājusi Allažu pamatskolā, pēc tam vakarskolā Rīgā, tad Pārtikas un Tirdzniecības tehnikumā, iegūstot specialitāti – prečzine.
1955.gadā apprecējās. Dzidra Inčukalnā ir dziedājusi arī korī, dejojusi tautiskajās dejās un spēlējusi teātri.
No 1959. Līdz 1979.gadam Dzidra strādā Inčukalna patērētāju biedrībā par prečzini – kasieri. Ar patērētāju biedrības laikiem saistītas interesantas, pat jautras atmiņas.
No 1979.gada Dzidra sāk strādāt VEFā par 4.ražotnes saimniecības daļas vadītāju, tur tiek nostrādāti 13 gadi. Paralēli darbam VEFā Dzidra no pašas Inčukalna MRS bērnu dārza dibināšanas strādā tur par rēķinvedi, tas ir no 1974.gada līdz 1994.gadam, bet no 1994.gada līdz šī gada vasarai Dzidra ir Inčukalna bērnu dārza sētniece.
Kopējais darba stāžs – 51 gads.
Dzidra nevar atbildēt, kas ir bijis viņas mīļākais darbs, jo visu mūžu ir nodzīvojusi ar savas omes pamācošajiem vārdiem padomā – „Lai kāds būtu darbs, tas jāpadara kārtīgi”.

2010, VANGAŽI

VANDA GIRGENSONE

Vanda Girgensone darba tikumu ir mantojusi no saviem vecākiem Krāslavas pusē. Pedagoga aroda izvēle sakņojas Krāslavas 1.vidusskolas skolotāju lieliskajā paraugā. V.Girgensone ķīmijas zināšanas padziļināti apguva Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. No 1978.gada skolotāja ķīmijas formulas māca Vangažu vidusskolas skolēniem. Kolektīva atbalstīta V.Girgensone 2008.gadā saņēma Rīgas rajona atzinības rakstu ar iciliem sasniegumiem pedagoģiskajā darbā un mūža ieguldījumu Vangažu vidusskolā.

INTA TETERE

Bērnības bezbēdīgās dienas aizvadītas Inčukalnā „Zeibotos”. Turpat arī uzsāktas skolas gaitas, tomēr vidusskolas izglītība iegūta Rīgā, 3.vidusskolā. Pirmā darba vieta – Inčukalna patērētāju biedrība. No 1963.gada Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā par fasētāju. I.Tetere bija kolektīva sabiedriskās dzīves organizētāja, aktīva arodbiedrībā. Līdz ar pensijas gadiem aktīva Vangažu Pensionāru padomes dalībniece. 2009.gadā ievēlēta par Pensionāru biedrības priekšsēdētāju.

VIJA DEŅISOVA

Dzimtā pilsēta – Vangaži. Šajā pilsētā arī absolvēta pirmsskolas izglītības iestāde un Vangažu 8-gadīgā skola (Vangažu vidusskola). Vēlāk absolvēta arī Rīgas 34.profesionālā arodvidusskola, profesija – plaša profila friziere. Pirmā darba vieta Vangažos frizētavā. Vēlāk Vangažu karaspēka daļas tehniskā sekretāre. Strādāts arī VEF rūpnīcā un toreizējā Stučkas telefonu rūpnīcā. 1989.gadā darba taka atvedusi atpakaļ uz Vangažiem. 1999.gadā sāka vadīt Invalīdu biedrību. Kopš šī brīža aktīvi iesaistās invalīdu dzīves kvalitātes uzlabošanā.

2010, INČUKALNS

GAIDA KEIŠA

Pamatskolā Gaida iet Gaujienas internātskolā, mācās tikai uz labi un teicami, ir ļoti apzinīga un centīga meitene. Dejo skolas tautas deju kolektīvā, ļoti aktīvi piedalās sporta pasākumos, ir arī pionieru vienības priekšsēdētāja. Ir labi panākumi ne tikai mācībās, bet arī sportā. Vidusskolā Gaida mācās Gulbenē, kur mācības vislabāk veicas ķīmijā, tāpēc meitene nolemj, ka mācības jāturpina Rīgas Politehniskajā institūtā, mācoties ķīmiju. Tomēr mācības netiek iesāktas. Jau pēdējā vidusskolas gadā Gaida iepazīstas ar puisi no Inčukalna, Daini, ar kuru jau vidusskolas beigšanas gada oktobrī tiek nosvinētas kāzas. Tā no 1968.gada Gaida dzīvo Inčukalnā pie vīra Daiņa vecākiem.
Pirmā darba vieta Gaidai ir rūpnīcas „Dīzelis” kartotēka Rīgā. Tad pasaulē nāk pirmdzimtais – dēls Ivars, un Gaida nolemj strādāt tepat, Inčukalnā. Ģimenē piedzimst otrais dēls Vitauts un meita Inese. Šo gadu laikā Gaida ir izmēģinājusi visdažādākos darbus. Gaida ir strādājusi gan par naktssardzi, gan par apkopēju, gan par sētnieci, gan par šūšanas darbnīcas vadītāju, gan grāmatvedi „Lauktehnikā”, kur nostrādāts visilgāk. Lai būtu labāka iztikšana, mājās ir audzēti gan burkāni, gan neļķes. 1993.gadā tiek dibināta firma „Gaida”, un sākas rūpes par savu privāto biznesu, kas nav beigušās vēl joprojām.
Gaidai ļoti patīk autosports, arī jaunībā Gaida ir bijusi autosporta cienītāja, jo viņas brālis ir nopietni ar to nodarbojies.
Gaidai patīk ceļot. Ir apbraukāta Latvija un Latvijas ezeri, ar savu mašīnu un bērniem ir pabūts arī Jaltā. Par tradīciju jau kļuvušas vasaras ekskursijas, ko sava veikala darba kolektīvam apmaksā Gaida.
Pati Gaida saka, ka galvenā dzīvē ir bijusi viņas ģimene. Sākumā māte, tēvs, māsas, brāļi, tad bērni, tad mazbērni. Gaidas astoņi mazbērni ir lielākā bagātība, tomēr arī bez savām māsām un brāļa dzīve nebūtu iedomājama. Gaida spēku rod apkārtējo atbalstā.

MARIJA IVANOVA

Tā kā ģimene ir bijusi pārticīga un uzskatīta par „kulaku” ģimeni, tad jau pirms 2.pasaules kara sākuma tika izdzīta no savām dzimtajām mājām. Marijas ģimene cietusi vairakkārt, jo jau 1941.gada rudenī visu ģimeni aizveda uz Poliju, uz koncentrācijas nometni, tad uz karagūstekņu nometni. Marijas bērnība ir pagājusi ļoti sarežģītos kara gados, viņa pārcietusi gan badu, gan slimības.
Pirmajā klasē Marija sāka iet Lodē, bet tā kā tā ir latviešu klase, bet
1950.gadā ģimene pārbrauc dzīvot uz Sēnīti, jo ciematā Gauja gatavojas celt zvēru fermu, kur vajadzīgas darba rokas. Marija sāk mācīties Inčukalna „baltajā” skolā, bet 4.klasē pāriet uz Inčukalna „sarkano” skolu. Pabeigusi 7.klasi, Marija iestājas Rīgas Finansu un kredīta tehnikumā, kur mācās no 1954. līdz 1957.gadam. Kā jau padomju laikos bija pieņemts, pēc mācību iestādes beigšanas sekoja vissavienības sadale, un Marija tiek nosūtīta strādāt uz ciematu Pļussa pie Lugas, kur viņa strādā bankā par operatori. Nostrādājusi gadu, Marija atgriežas Latvijā un atrod darbu Rīgā, uzņēmumā „Rīgas Cepure”, kur nostrādā vienu gadu par algas grāmatvedi.
Tā kā Marija vēl joprojām dzīvo ciematā Gauja, 1958.gadā viņu aicina strādāt zvērsaimniecībā „Gauja” par grāmatvedi, kur viņa nostrādā līdz 1963.gadam. Marija ir zinātkāra meitene un vēlas arī apskatīt pasauli, tāpēc nolemj, ka jāmācās Maskavā. Tā 1963.gadā Marija iestājas Maskavas veterinārajā akadēmijā un izmācījās par zootehniķi. Tie ir interesantākie 5 gadi, pēc kuriem Marija atgriežas mājās un sāk strādāt zvērsaimniecībā vispirms par brigadieri un jau pēc gada par zootehniķi. Tā Marija zvērsaimniecībā ir nostrādājusi visu savu mūžu, pēdējos trīs gadus par galveno zootehniķi.
Darbā ir bijuši daudz papildus pienākumu – Marija gandrīz 10 gadus ir bijusi arodbiedrības priekšsēdētāja, darbojusies kārtības sargos, darbojusies Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, trīs sasaukumus bijusi ciema un pagasta tautas deputātu padomes deputāte. Darba pienākumus pildot, ir bijusi iespēja apmeklēt arī ārzemes – Somiju, Beļģiju, u.c. valstis. Marija ir guvusi atzinību darbā, daudzkārt saņemot atzinības rakstus, prēmijas, dāvanas.

VALDA PAVLOVIČA

Ģimene dzīvoja Bīriņos. Kad Valdai bija 6 gadi, ģimene pārvācās dzīvot uz Inčukalnu, dzīvoja Kārļzemniekos, kur tajā laikā bija bērnu sanatorija.
Visi bērni mācījās Inčukalna pamatskolā, 3. un 4.klasi Valda mācījās „baltajā skolā”, bet pēc tam no jauna uzceltajā, tagadējā Inčukalna pamatskolā.
Pēc 8.klases Valda devās uz Siguldas vidusskolu, bet to nepabeidza neparedzētu apstākļu dēļ. Tā vietā Valda mācījās Ogrē kā strādāt ar trikotāžas adīšanas mašīnām, bet vidusskolu pabeidza, mācoties vakara vidusskolā Vangažos.
Pirmā darba vieta Valdai ir Inčukalna bērnu sanatorijas grāmatvedībā par kasieri, tad Inčukalna pagastā par kasieri, bet tā kā atalgojums bija tik mazs, ka izdzīvot bija praktiski neiespējami, Valda sameklē darbu Siguldas patērētāju biedrībā par mantzini. Siguldā Valda iepazinās ar savu vīru. Kad dēls paaugās, Valda sāka strādāt Inčukalna pagasta bibliotēkā par vecāko bibliotekāri, kur nostrādāja pāris gadus, līdz Valdai piedāvāja labāk atalgotu darbu Siguldas dzelzsbetonu konstrukciju rūpnīcā. Valda apguva daudz dažādu iemaņu, mācoties kursos un strādājot par ūdens ķīmisko analīžu laboranti un augstspiediena katla kurinātāju. Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā Valdai bija draudzīgi un jauki kolēģi, kuri atbalsta Valdu vēl joprojām.
90tajos gados Valda uz neilgu laiku pārtrauca darbu rūpnīcā, bet pēc tam atsāk strādāt par dežuranti. Arī pašreizējais darbs Siguldas bobsleja trasē ir pateicoties tam, ka Valdai ir labi draugi no laikiem, kad strādāja kopā Siguldas dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā.
Pēc operācijas 1998.gadā seko saslimšana, kuras rezultātā radās invalidāte, tas ir viens no iemesliem, kāpēc Valda tik ļoti labi saprot citu cilvēku sāpes, darba nespēju, dzīves grūtības.
2006.gada februārī Valda dibina Inčukalna invalīdu biedrību, jo ir apmeklējusi un redzējusi tādas biedrības citās pašvaldībās. Sākumā telpu Inčukalna invalīdu biedrībai nebija, bet tad radās iespēja izremontēt bijušās Inčukalna pirts telpas. Valda raksta projektus, izdodas piesaistīt Eiropas līdzekļus un arī Inčukalna pašvaldības līdzekļus, un Inčukalna invalīdi tiek pie savām telpām, kas tiek nosauktas par „Mūsmājām”.
Valda ir aizsākusi zupas virtuves darbu Inčukalnā, veic pārtikas paku, apģērba sadali maznodrošinātajiem, darbojas Vangažu evaņģēliski luteriskās draudzes padomē un veic diakones pienākumus.
Valda jūtas gandarīta par padarīto, par to, ka var palīdzēt cilvēkiem, kaut arī par to nesaņem atlīdzību. Šobrīd Inčukalna invalīdu biedrībā ir sešas subsidētās darba vietas un daudz aktīvu cilvēku, kuri vēlas sanākt kopā un darboties. Šajā rudenī tika realizēts vēl kāds projekts – invalīdu biedrības telpās ierīkota pirtiņa. Valdas ikdienas darbā ir ļoti daudz grūtību, bet galvenā no tām – kā uzturēt invalīdu dienas centru. Valda nenolaiž rokas un ir gatava meklēt līdzekļus, lai rosība „Mūsmājās” turpinātos. Un vairāk kā 80 Inčukalna invalīdu biedrības biedriem būtu savas mājas.

2011, VANGAŽI

BIRUTA CĪRULE

Beigusi Cēsu 1.vidusskolu un Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu. Ļoti tuvs B.Cīrulei ir sports, īpaši basketbols, spēlējusi Cēsu un Valmieras pilsētu sieviešu izlasēs, trenējusies TTT komandā.
No 1974.gada dzīvo Vangažos, strādājusi Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā plānu daļā, Vangažu bērnu bibliotēkā, rūpnīcas bērnudārzā par vadītāju. No 1998.gada pensionāre, aktīvi iesaistās pilsētas sabiedriskajā dzīvē, ir Vangažu pensionāru biedrības valdē.

LĪVIJA PĒTERSONE

1946.gadā beidza Baldones pamatskolu. Pirmā darba vieta Baldones sanatorijas vannu iestāde. 1961.gadā dzīve aizvijās uz Kurzemi, kur sākās pedagoģiskais darbs. 1968.gadā darbs profesionāli tehniskajā skolā.
Ģimenes dzīvi L.Pētersone nodibinājusi jau 18 gadu vecumā. Ir divi bērni. Lielāko dzīves daļu veltījusi pedagoģiskajam darbam skolā un aktīvi darbojoties kultūras dzīvē.

ANDREJS MAZINS

Mācījies Smiltenes pamatskolā. Vēlāk armijas gaitas Polijā, pēc ievainojuma – Latvijā.
1959.gadā dzīves ceļš atveda uz Vangažiem, kur sāka strādāt 1.Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā. Lielu savu dzīves daļu veltījis sabiedriskajiem darbiem un motosportam. Darbs pedagoģijā ieguldīts arī Vangažu arodskolā. Ilgus gadus Vangažos apmācījis motociklistus, organizējis pilsētā sacensības. 10 gadus daudzcīņas organizators Rīgas rajonā.

2011, INČUKALNS

BRIGITA GRŪTUPA

Liepājā Brigita beidza gan pamatskolu, gan vidusskolu. Pēc vidusskola beigšanas iestājās Liepājas pedagoģiskajā institūtā fizikas un matemātikas fakultātē.
Pirmā darba vieta bija Liepājā „Bērnu istabā”, kas līdzinās mūsdienu dienas centriem; tā ir vieta, kur laiku pēc skolas pavada bērni un pusaudži. Jau tad Brigita organizēja pasākumus bērniem un apmeklēja riska ģimenes mājas, bet mācības augstskolā turpināja neklātienē. Pēc darba „Bērnu istabā”, Brigita gadu nostrādāja Durbes internātskolā.
1971.gadā Brigita satika savu nākamo vīru. Tā kā jaunajai ģimenei bija vajadzīga sava dzīves vieta, bet vīrs mācījās Rīgas augstskolā, tad abi sāka interesēties par darba iespējām Rīgas rajonā. Tajā laikā skolotājiem piedāvāja ne tikai darbu, bet arī dzīvokļus; tā jaunā Grūtupu ģimene atbrauca dzīvot un strādāt uz Inčukalnu. Inčukalna pamatskolā pensijā gatavojās iet matemātikas skolotājs Briedis (dzejnieka Leona Brieža tēvs), un Brigita sāka strādāt par matemātikas skolotāju un to darīja līdz 1979.gadam; pēc tam darba turpinās šajā pašā skolā, bet tikai par mācību daļas vadītāju. 1991.gadā Brigita kļuva par Inčukalna pamatskolas direktori, kur strādā vēl šodien.
Brigita ir prasīga un prasmīga matemātikas skolotāja, stingra direktore, talantīga pedagoģe. Brigitas nopelns ir daudzu Inčukalna pamatskolas tradīciju ieviešana un nosargāšana. Piemēram, pirmā septembra svinīgais pasākums ar pirmās stundas iezvanīšanu, pēdējās skolas dienas pikniks skolotājiem, skolotāju dienas ekskursija, pensionēto skolas skolotāju iesaistīšana strādājošo skolotāju izglītošajos, izklaides un atpūtas pasākumos. Brigita Grūtupa ļoti novērtē mūzikas nozīmi augoša cilvēka dzīvē un jau ilgus gadus ir Inčukalna pamatskolas kora un arī pūtēju orķestra „krustmāte” gan ikdienā mudinot bērnus muzicēt, gan motivējot skolas pašdarbniekus, rīkojot tiem ekskursijas mācību gada beigās, gan personīgi ziedojot līdzekļus koristu un pūtēju pusdienām Dziesmusvētkos un citos lielos pasākumos. Brigita ir Inčukalna pamatskolas patriote. Vienmēr aizstāv skolas darbiniekus, vienlaicīgi būdama arī ļoti prasīga pret tiem; viņai var uzticēties un uz viņu var paļauties visās jomās. Brigita kā priekšniece ir atsaucīga un ļoti izpalīdzīga – cilvēks, kas vienmēr būs blakus gan patīkamos, gan nepatīkamos brīžos.
Pateicoties Brigitas Grūtupas atsaucībai un uzņēmībai, no 1993.gada Inčukalna skolai atradās draugu skola Zviedrijā, ar kuru sadarbība ilga 15 gadus. Pateicoties šai sadarbībai – 104 Inčukalna pamatskolas skolēniem un aptuveni 20 skolotājiem bija iespēja viesoties zviedru ģimenēs un apskatīt gan sadraudzības skolu Zviedrijā, gan Zviedrijas rietumdaļas skaistākās vietas. Šo 15 gadu laikā Brigita Grūtupa daudz sava brīvā laika ir ziedojusi zviedru ierosinātajai un atbalstītajai labdarībai Inčukalnā.
Jau pirms atmodas laika Brigita kopā ar ģimeni apceļoja un atrada daudzas vietas Latvijā, kur izvietoti pieminekļi cīnītājiem par Latvijas brīvību. Brigita piedalījās arī latviešu strēlnieku kapu pieminekļa sapošanas talkā un pieminekļa atklāšanās Tartu. Brigita kopā ar vīru un citiem aktīvistiem piedalījās K.Zāles pieminekļa Inčukalna vecajos kapos atjaunošanas darbos un katru gadu 4.jūlijā sešos vakarā atnāk uz Inčukalna vecajiem kapiem, lai no jauna tiktos ar pieminekļa atjaunotājiem.

LIDIJA BAIBA SUHAREVA

1954.gadā ģimene pārcēlās uz Inčukalna pagasta mājām „Grantiņi”, kur nodzīvoja apmēram gadu, tad sāka dzīvot jaunuzceltā mājā Ķiršu ielā.
Lidija skolas gaitas uzsāka mazajā skolā „Šakaros”, Zvaigžņu ielā 2, Inčukalnā un mācījās tur pirmos četrus gadus, bet nākošie trīs skolas gadi pagājuši „sarkanajām skolā”. Pēc septītās klases Lidija turpināja mācības Rīgas 36.vidusskolā, bet pēc devītās klases Lidijas klase kopā ar audzinātāju nolēma pārcelties uz tikko uzcelto Rīgas 20.vidusskolu. Jau būdama 11.klasē meitene Inčukalna klubā kādā sarīkojumā iepazinās ar savu nākamo vīru. Laulībā ar vīru Lidija nodzīvoja 39 gadus, līdz 2005.gadam – brīdim, kad slimība pieveica stipro un dzīvespriecīgo Pāvelu, un Lidija palika viena. Tomēr 39 nodzīvoto gadu laikā abi kopā ir piedzīvojuši daudz interesantu un svarīgu notikumu.
Lidija 1973.gada novembrī iesāk darbu Inčukalna mežniecībā kā kadru inspektore, tomēr nenostrādāja tur pat gadu, jo 1974.gadā, kad ir uzcelts Inčukalna mežniecības jaunais bērnudārzs, Lidijai piedāvā sākt strādāt par saimniecības pārzini.
Lidijas saimniecības pārzines darbs bērnu dārzā ilgst veselus divdesmit gadus līdz 1994.gadam, kad bērnu dārzs pāriet Inčukalna pagasta paspārnē, bet no 1994.gada Lidijas galvenais pienākums ir pareizi un sātīgi barot mazuļus – viņa sāka strādāt par šefpavāri un vēl joprojām to dara.

JĀNIS ROZĪTIS

Pirmā izglītības iestāde Jānim bija Inčukalna pamatskola. Pirmo klašu audzinātājas ir bijušas Dzintra Vanuška un Lilita Atare, bet pēdējos gados Jāņa klasi audzināja skolotāja Venta Līce, ko Jānis nosauc par savu mīļāko skolotāju.
Jau no 8 gadu vecuma Jāņa galvenā interese ir par mopēdu šķūnītī, mācības skolā atstājot otrajā plānā.
Savu pirmo motociklu Jānis 12 gadu vecumā kopā ar krusttēvu Māri Rozīti salika no šķūnīšos sameklētā detaļām, bet 14 gadu vecumā Jānis sāka braukt motokrosā ar Jawu.
17 gadu vecumā, pēc ienesīgāka peļņas darbiņa mežā, Jānim radās iespēja iegādāties savu pirmo japāņu motociklu Hondu; pēc tam Jānis trīs gadus piedalījās motokrosā. Tomēr piedalīšanās nozīmēja arī vienas vienīgas smagas traumas.
Jānim radās vēlēšanās braukt tā, kā to nedara citi, un pirmie mēģinājumi tika veikti uz Inčukalna ceļa, kas veda uz Lauktehniku. Toreiz Jānis nav zinājis, ka triku taisīšana uz motocikla ir sporta veids.
2000.gadā Jānis iegādājās pirmo ielas moci „Super bike”, ar kuru sākumā tikai kaitināja apkārtējos, skaļi braukādams pa ielām; pēc šī motocikla sasišanas tas tika reanimēts un pārtaisīts par triku moci.
Pirmās sacensības Jānim Rozītim bija Baltijas čempionāts Rīgā, Biķerniekos, kurā piedalījās tikai četri sportisti, jo šis sporta veids prasa gan lielus personiskus materiālos ieguldījumus, gan stipru gribu, neatlaidību un teicamu fizisko formu. Pirmie lielākie panākumi Jānim bija 2006.gadā Polijā, kur 60 dalībnieku vidū Jānis iegūst 1.vietu.
Nākošie lielākie panākumi ir šādi:
2007.gads:

• Baltijas čempionātā 1.vieta (Lietuva);
• Anglijas atklātajā čempionātā 1.vieta;
• Pasaules čempionātā 9.vieta (Ungārija).

2008.gads:

• Baltijas čempionātā 1.vieta (Lietuva);
• Skandināvijas atklātajā čempionātā 2.vieta (Somija).

2009.gads:

• Baltijas čempionātā 1.vieta (Lietuvā);
• Skandināvijas atklātajā čempionātā 1.vieta (Somijā);
• Krievijas atklātajā čempionātā 1.vieta (Krievijā).

2010.gads:

• Krievijas atklātajā čempionātā 1.vieta.

2011.gads:

• Austrumeiropas ielu motociklu (streebike) frīstaila čempionātā 2.vieta (Sanktpēterburgā);
• Baltkrievijas atklātais ielu motociklu frīstaila čempionāts 2.vieta (Minskā);
• Austrumeiropas ielu motociklu frīstaila čempionāts, 1.vieta (Maskavā).

Pats Jānis par lielāko sasniegumu nosauc uzvaru Austrumeiropas čempionātos Krievijā 3 gadus pēc kārtas.
Jānis ir pirmais stantraiders (triku moča braucējs) Latvijā un ir palīdzējis šim sporta veidam parādīties arī Baltkrievijā un Ukrainā, piedaloties moto šovos, ir spējis pārliecināt pat Lukašenko par to, ka šāds sporta veids ir vajadzīgs.
Jāņa vēlēšanās nākotnē būtu kļūt par Pasaules čempionu, kā arī vēlāk trenēt jaunos sportistus, jo šāda sporta veidā sportists var būt aktīvs līdz aptuveni 40 gadiem.

2012, VANGAŽI

MAIJA BĀGUNTE

M.Bāgunte ir vangažniece ceturtajā paaudzē. Mācījusies Garkalnes pamatskolā. Pirmais arods – šuvēja, apgūts uzņēmumā „Latvija”. Šeit nostrādāts līdz 1975.gadam. No 1975.gada līdz 1980.gadam M.Bāgunte strādāja par operatori Vangažu sakaru nodaļā. Jaunībā dejojusi Griķu kroga kultūras namā. Aktīvi nodarbojusies arī ar riteņbraukšanu. Ilgus gadus aktīvi darbojas Inčukalna un Vangažu biedrībās. M.Bāguntes lielākais talants ir izšūšana. Dzīves lielākais hobijs – ceļošana.

2012, INČUKALNS

IVARS ZEMĪTIS

Tēvs, kurš Petrogradā bija mācījies mežkopības fakultātē, vēlāk būdams mežkopības katedras vadītājs, palīdzēja dēlam izvēlēties specialitāti – lauksaimniecību, kuru dēls apguva Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā.
1944.gada jūnija sākumā Ivars Zemītis aizstāvēja savu lauksaimniecības inženiera diplomu, apprecējās ar sievu Mirdzu un tūlīt arī tika iesaukts latviešu leģionā. Jauniesauktie leģionāri tika nosūtīti mācībām uz Vāciju. Tomēr pēkšņa slimība aizkavēja Ivara piedalīšanos kaujās, un tikai 1945.gada pēdējā februāra dienā viņš ar citiem karavīriem tika nosūtīts uz Latviju, ar kuģi nokļuva Liepājas ostā un tika iekļauts 19.divīzijas sastāvā kā šoferis. Laimīgā kārtā kara beigas pienāca ātri, kapitulācijas dienā Ivars Zemītis atradās pie Remtes. Leģionāri mēģināja paspēt uz pēdējo kuģi no Ventspils uz Vāciju, bet tas neizdevās, jo visi ceļi bija slēgti. Klejojumos un mēģinājumos tikt līdz Rīgai pa apkārtceļiem, pagāja divas nedēļas. Bēgošos vīrus ceļā apcietināja un ieslodzīja centrālcietumā.
1945.gada augustā tiesa piesprieda Ivaram 10 gadu izsūtījumu uz Sibīriju.
Ivara Zemīša sāpju ceļš veda uz Noriļsku. Sākumā viņš strādāja ogļraču brigādē. Vēlāk, pateicoties savai apķērībai un darba spējām, strādāja krāsainā metāla apstrādes cehā ar posminieku, tad par kvalitātes pārbaudes meistaru, visbeidzot par brigadieri. Labi strādājot, izpildot un pārpildot ražošanas plānu, Ivara Zemīša izsūtījuma laiks tika samazināts līdz 7 ar pusi gadiem.
1952.gada jūlijā Ivaram Zemītim tika izsniegta pase un viņš varēja atgriezties Latvijā.
Ierodoties Rīgā, Ivars sāka dzīvot kopā ar sievu, bet darbu atrast kā represētajam viņam bija liegts, tāpēc abi ar Mirdzu atgriezās Sibīrijā, kur, pateicoties izsūtījuma laikā nodibinātajiem kontaktiem, Ivars gadu nostrādāja krāsainā metāla rūpnīcā netālu no Abakanas par galveno inženieri tehnologu. Pirmajā atvaļinājumā abi atgriezās Latvijā. Tā kā pierakstīties Rīgā represētajam bija aizliegts, viņi devās uz Inčukalnu pie Ivara mātes māsas.
1954.gadā Ivaru pieņēma darbā Inčukalna mežsaimniecībā kā plaša patēriņa preču ceha inženieri, jo direktors atcerējās viņa tēvu – mežsaimniecības profesoru Nikolaju Zemīti. Pēc Ivara izstrādātā projekta tika uzbūvēts koksnes pārstrādes cehs, kuru viņš arī pats vadīja līdz 1980.gadam.
1955.gadā Inčukalnā tika uzcelta arī ģimenes māja. Viss darba mūžs Latvijā paiet, strādājot Inčukalna mežsaimniecībā un mežrūpniecībā. Ivara darba biedri atceras viņu kā kārtību, ļoti gudru, inteliģentu, stingru vadītāju, kurš uzticējās saviem padotajiem un vienmēr – priekos un bēdās bija kopā ar viņiem. Viņa vadītajā kolektīvā bija stingra darba disciplīna un rezultātā arī labi ražošanas rādītāji.
Ivara Zemīša azartiskais darba kokapstrādes jomā Inčukalnā ir atstājis redzamas pēdas – šodien šeit ir lieli un jauni kokapstrādes uzņēmumi: AS „Inčukalna Timbers”, SIA „Rettenmeier Baltic timber”, SIA „PATA AB”, „Swedwood Latvia Ltd.”.

ŅINA BĒRZIŅA

Bērnība pagāja kara un pēckara gados, ļoti smagos dzīves apstākļos. Pirmās trīs klases Ņina pabeidza Latgalē, bet 1953.gadā bija jāmaina dzīves vieta.
1960.gadā māte ar abiem bērniem pārcēlās uz Limbažu novadu, kur Ņina sāka strādāt par kontrolasistenti govju fermā, kā arī palīdzēja mātei lopkopības darbos.
Meitene ātri saprata, ka viņu vairāk interesē viss, kas saistīts ar tehniskām lietām, tāpēc 1963.gadā devās mācīties uz Ozolu profesionāli tehnisko skolu, kur apguva traktorista profesiju.
 1966.gadā ar vīru devās uz Vestienu. Ņina strādāja par fermu mehanizatoru, darīja dārza darbus sava vīra vecāku lielajā mājā un audzināja savus bērnus.
1973.gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Inčukalnā ciematu Gauja, kur uzcēla māju un iekopa skaistu dārzu. Sākotnēji Ņina strādāja zvērkopības saimniecībā „Gauja” par zvērkopi, vēlāk 8 gadus par bibliotēkas un kluba vadītāju tajā pašā zvērsaimniecībā, 5 gadus katru vasaru mācoties profesionālās pilnveides kursos.
No 1982.gada līdz 1993.gadam Ņina ir pionieru nometnes vadītāja Murjāņos, viņai ļoti patika šis darbs un darba kolēģi, bet nometni slēdza, tāpēc tajā pašā gadā viņa sāka strādāt par pasta nodaļas „Gauja” priekšnieci. Tieši Ņinas darba laikā pasta nodaļa izpelnījās iedzīvotāju mīlestību un atzinību.
1998.gadā Ņina uzņēmās pārtikas veikala vadītājas pienākumus un nostrādāja tur līdz pat aiziešanai pensijā 2002.gadā.
Visu mūžu viņa bijusi sabiedriski ļoti aktīva – piedalījusies tautas skaitīšanā, kārtības sargos, bijusi barikāžu dalībniece, ir palīdzējusi organizēt gan kāzas, gan bēres, bijusi atsaucīga dažādās dzīves situācijās. Sabiedriski aktīva, dzied senioru korī „Atblāzma”, ir vokālā ansambļa „Gauja” izveidošanas iniciatore un Inčukalna pensionāru padomes priekšsēdētāja. Ansambli „Gauja” Ņina sauc par savu otro ģimeni.

ROBERTS SUHAREVS

No pirmās Inčukalna bērnu dārza dienas ir bijis šīs iestādes audzēknis un ļoti labi tur jutās, jo vienmēr ir bijis apzinīgais, kārtīgais zēns.
Pirmās piecas klases no 1977.līdz 1982.gadam mācījās Inčukalna pamatskolā, klases audzinātāja bija Tekla Akmentiņa un Ilze Vanaga. Roberts paspēja būt gan oktobrēns, gan pionieris, gan komjaunietis.
Ierosinājums sākt trenēties kamaniņu sportā nāca no tēva, kurš bija vedis ekskursijā Murjāņu sporta skolas kamaniņu braucējus, tāpēc no 1982.līdz 1988.gadam Roberts mācījās Murjāņu sporta skolā.
Jau pirmajā treniņu gadā, 6.klasē viņš kopā ar biedriem uz veselu mēnesi devās prom treniņnometnē uz Sibīriju, toreiz Sverdlovsku, tagad Jekaterinburgu.
Kad 1986.gadā Siguldā tika atvērta pirmā mākslīgā kamaniņu trase Padomju savienībā, treniņi sāka notikt tur, un jau 1986.gadā Roberts Suharevs kļuva par PSRS čempionu braukšanā ar kamaniņām divniekā junioru klasē.
1991.gadā tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Latvijas kamaniņu braucēju komanda ieguva 1.vietu Vācijā, Altenbergā.
1992.gadā Amerikā pasaules kausa izcīņā – 3.vieta.
No 1988. – 1990.gadam Roberts skaitījās padomju armijas sporta rotā, kaut gan divu gadu laikā tikai labi ja 3 mēnešus atradās dienesta vietā.
Roberta treneri bija Edvīns Guršpons un inčukalnietis Atis Strenga. Atis ir bijis Roberta personīgais treneris, bet šobrīd – Latvijas kamaniņu sporta federācijas prezidents.
Roberts ir piedalījies trijās ziemas olimpiādēs:
1992.g. Albervillā, Francijā – pirmā olimpiāde neatkarīgās Latvijas komandā – 11.vieta;
1994.g. Lillehammera, Norvēģija – 11.vieta;
1998.g. Nagano, Japāna – 13.vieta.
Šajos gados Roberts ir bijis seškārtējs Latvijas čempions kamaniņu braukšanā divniekos.
No 1995.gada Roberts vasarās strādāja mežā, bet pēc aiziešanas no aktīvā sporta 2002.gadā turpina strādāt ar mežizstrādi saistītā nozarē.
Ģimeni Roberts uzskata par lielāko vērtību savā dzīvē.

2013, VANGAŽI

KORNĒLIJA KIŠČENKO

Vangažos iebraukusi kopā ar vīru 1966.gadā.
Kornēlija Maltā beigusi vidusskolu un tad uzsākusi mācības Rīgas 2.medicīnas skolā, kuru pabeidza 1964.gadā. Pēc tam divi gadi tika aizvadīti obligātajā ātrajā palīdzībā laukos. Mediķa darbs tiek turpināts Dzelzceļnieku slimnīcā Rīgā 15 gadu garumā, pēc tam Kornēlija sāk strādāt Vangažu Dzelzsbetonu konstrukciju rūpnīcā par feldšeri. Kornēlija šo darbu veic godprātīgi un ar atbildības sajūtu līdz pat pensijai. Kornēlija Kiščenko bija atsaucīga, iejūtīga medicīnas darbiniece, tā iemantojot rūpnīcas darbinieku uzticību un cieņu. Viņa profesionāli un no sirds palīdzējusi arī ārpus darba, nekad neatsakot palīdzību.
Aizejot pensijā daudz enerģijas un laika tiek veltīts mākslas darbu radīšanai, kā arī palīdzēts izstāžu organizēšanā gan Vangažu bibliotēkā, gan kultūras namā. Kornēlija ideju rokdarbiem nekad netrūkst. Ar tehnisko izpildījumu palīdz vīrs Leons un viņu izsmalcinātie darbi iepriecina gan Vangažu pilsētas, gan tuvākās apkaimes iedzīvotājus. Abi ar vīru ir arī Amatnieku kopas aktīvi dalībnieki. Aktīvi iesaistās pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Vasarā vairāk brīvā laika tiek veltīts dārza iekopšanai, kur aug krāsainas puķes, gardi āboli, un arī šeit top mākslas darbi. Daba pati piedāvā Kornēlijai idejas darbiņiem.

2013, INČUKALNS

EDVĪNS BALODIS

Edvīns pabeidza Stalbes pagasta pamatskolu, tad Rozulas vidusskolu. Pēc tam mācījās Jaungulbenes mehanizācijas skolā un apguva kvalifikāciju „smago darbu mehanizācijas mehāniķis” un nedaudz vēlāk neklātienē mācījās Lauksaimniecības tehnikumā Rīgā neklātienē, kur apguva lauku celtnieka specialitāti.
Edvīns 4 gadus dienēja arī Padomju armijā aviācijas remontu rūpnīcā Ukrainā.
Pirmā darbavieta Edvīnam Balodim bija Lielstraupes MTS (mašīnu, traktoru stacija), kur nostrādāti 9 gadi. No 1950. līdz 1959. gadam (līdz MTS likvidācijai). Tā vietā izveidojās Lauksaimniecības ministrijas kursu bāze un Edvīns palika tur strādāt par komendantu – instruktoru.
Pēc neliela laika Kolhozu lietu pārvalde uzaicināja Edvīnu strādāt uz Saldus rajonu, sovhozu „Vārme” par būvdarbu vadītāju. Apstākļi liek ģimenei atgriezties Vidzemes pusē, Krimuldā, kur no 1962. līdz 1967. gadam Edvīns strādāja par būvdarbu vadītāju kolhozā „Spēks”. Viņa vadībā tika uzcelts siltumnīcu kombināts Krimuldā. Kad reorganizēja „Spēku”, apvienojot to ar ZPS „Krimulda”, Baložu ģimene pārcēlās uz Saulaines sovhoztehnikumu Bauskas rajonā, kur būvdarbu vadītāja amatā tika pavadīti 3 darba gadi.
Nākamie gadi ražīgā darbā pagāja kolhozā „Padomju zvejnieks” Engurē. Tur tika paveikti lieli darbi – uzcelta kuģu remontu rūpnīca, 2 daudzdzīvokļu mājas, lielo tīklu darbnīca, kuģu pacēlājs, zivju pārstrādes cehs.
Edvīna mātes dzimtā vieta bija Inčukalns, tāpēc arī Baložu ģimene 1979. gadā pārcēlās uz Inčukalnu, kur Edvīns sāka strādāt Inčukalna MRS par vecāko būvdarbu vadītāju. Toreiz MRS direktora amatu ieņēma Imants Krastiņš. Edvīna Baloža vadībā Inčukalnā tika uzceltas: divas daudzdzīvokļu mājas, katlu māja Saules ielā, mehāniskās darbnīcas, attīrīšanas iekārtas.
Nomainoties MRS vadībai, Edvīns Balodis arī mainīja savu darbavietu – sāka strādāt par celtniecības darbu organizācijas daļas vadītāju Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijā. Pēc ministrijas reorganizācijas 1990. gadā Edvīns atgriezās Inčukalnā, lai strādātu koksnes pārstrādes cehā par meistaru līdz aiziešanai pensijā 1993. gadā.
1993. gada februārī Inčukalnā izveidojās Zemessardzes vads. Edvīns Balodis kļuva par 2. Rotas 8. Vada komandieri.
Laikā, kad Edvīns Balodis strādāja ministrijā, viņš iestājās Tautas frontē un bija 1991. gada barikāžu un Atmodas kustības aktīvs dalībnieks, piedalījās arī Kārļa Zāles pieminekļa atjaunošanā Inčukalna Vecajos kapos 1988. gadā.
Abi ar sievu ir Inčukalna mākslinieku kopas dalībnieki, ( un vairāk kā pirms 10 gadiem bija arī starp kopas dibinātājiem).
Edvīnam Balodim vēl 80 gados joprojām ir aktīva dzīves pozīcija, ziedošs īrisu dārzs pavasaros, un liliju dārzs vasarā, fotoaparāts pie rokas un mīļa sieva Valija.

2014, VANGAŽI

VIKTORS KOTKOVS

Viktors Kotkovs dzimis 1957.gadā Rīgā. No trīs gadu vecuma dzīvo Vangažos. 1.klasē Kotkova kungs mācījās Siguldas internātskolā, bet no 2. līdz 11.klasei  - Vangažu vidusskolā. Paralēli vakarskolas gaitām, čakli tika strādāts arī 1.Dzelzsbetona rūpnīcā. Armijas gaitas pārtrauca šo darbu, tomēr, atgriežoties pēc obligātā dienesta, Viktora kungs atrada gan savu mūža mīlestību, gan atsāka darbu rūpnīcā.

Iegūta izglītība arī Rīgas Bībeles Starptautiskajā institūtā.

Kotkova kungs visu dzīvi bijis cieši saistīts ar garīgajām vērtībām. Vairāk kā desmit gadus viņš strādāja kā fotoreportieris, fotografējot tieši baznīcas un to darbību. Aktīvi darbojās Vangažu baptistu draudzē, kura nodibinājās 1991.gadā. 2000.gadā bija iniciators Baptistu baznīcas celšanai Vangažu pilsētai, piesaistot gan brīvprātīgos, gan izstrādājot projektu finanšu iegūšanai.

Ilga Kavtaskina jau 1964. gadā sāka strādāt Inčukalna pamatskolā kā sākumskolas skolotāja. Ilgas ģimene, izvesta no Jēkabpils rajona 1949. gadā, veselus 15 gadus ir pavadījusi izsūtījumā, bet pēc atgriešanās, mājas atradusi Inčukalnā. Ilga Kavtaskina, neskatoties uz nedaudz “sabojāto”, pēc tā laika uzskatiem, biogrāfiju, vienmēr ir bijusi aktīva un sabiedrībā pazīstama – ievēlēta par skolas arodbiedrības priekšsēdētāju un vairākus sasaukumus darbojusies Inčukalnā kā deputāte. Tikai no 2000. gada Ilga vairs nestrādā skolā, tomēr aktīvi piedalās dažādās aktivitātēs, kas tiek rīkotas represētajiem, tagadējiem un bijušajiem skolas pedagogiem un Inčukalna senioriem. Šobrīd Ilgas galvenais pienākums un sūtība ir palīdzēt meitai Lienei audzināt 3 dēlus. Ilga ir dzīvespriecīga, vienmēr atsaucīga un nemainīgi pozitīva.

Aliguseins Šihaļijevs ir dzimis 1955. gada 6. septembrī, Azerbaidžānā.1975. gadā ieradies Latvijā, dienējis armijā Lielvārdē. Pēc armijas uzsācis uzņēmējdarbību – 9. stāvu ēku celtniecību Rīgā, Imantā. Celtniecība kopš tā laika kļuvusi par viņa sirdslietu.

1979. gadā uzsācis biznesu Vangažu pilsētas teritorijā. Padomju laikā kolhozos veicis dažādus remontdarbus. Vangažos, viņa vadībā ar līvān-mājām (kotedžām) tika apbūvēta visa Dārza iela darbiniekiem. Dzīvojamās telpas tajos laikos bijis deficīts.

Vangažos dzīvot uzsācis 2006. gadā. Vangažnieki Aliguseinu jeb Ali sauc par īstu saimnieku, jo sniedzis neizmērojamu ieguldījumu Vangažu pilsētas attīstībā. Vangažos ir izbūvējis vairākus veikalus un šobrīd noris darbi pie jauna, liela veikala izbūves darbiem, jo iedzīvotāji to lūdza. Aliguseins nesavtīgi materiāli ir atbalstījis Vangažu pilsētu dažādos pasākumos un projektos un palīdzējis tiem, kuriem atbalsts bijis visvairāk nepieciešams. Ar Ali iniciatīvu un atbalstu sakārtots laukums pie Vangažu kultūras nama, jo uzskata, ka tajā nav vietas automašīnām, tikai gājējiem un svētkiem.

Hobijs – makšķerēšana. Formula labam izskatam – visu laiku ir jākustas, jābūt darbībā.

Aliguseins ir ļoti pateicīgs cilvēkiem, kas dzīves laikā viņu ir atbalstījuši un motivējuši: “Bez šo cilvēku atbalsta, tas viss, ko esmu paveicis, nebūtu iespējams”, tā intervijā nosaka Ali.

Jautājot ar ko visvairāk lepojas savā dzīvē, viņš atbild: “Man ir ļoti paveicies, patiešām paveicies – man ir brīnišķīgs kolektīvs, mīloša un atbalstoša ģimene un jau vairāk kā 30 gadus, ja vien esmu Latvijā, katru svētdienas rītu plkst. 8.00 satiekos ar saviem draugiem un mēs ejam pirtī.

Intervijas nobeigumā Ali paliek domīgs un teic: “Ja Tu šeit dzīvo, tad iestādi puķi un, ja to izdarīs katrs, tad mums nekur nebūs jābrauc lūkoties pēc skaistuma, jo tas viss skaistums būs šeit, ir tikai jākustas un jāmīl vieta, kurā dzīvojam!”.

JANĪNA GREIVULE

Janīna Greivule ir dzimusi 1936.gada 2.jūlijā Veronikas un Donāta Bebru ģimenē Preiļu pagasta Vicmuižā. Vecāki saimniekoja lauku saimniecībā un ģimenē auga 5 bērni. Otrais pasaules karš nesaudzēja arī Janīnas ģimeni, kara beigās armijā paņēma tēvu, bet 1946. gadā no smagas slimības aiziet māmiņa. Piecus mazos bērnus turpmāk audzināja tēva māsas.

Janīna mācījās Vircmuižas pamatskolā. Pēc tās beigšanas devās dzīvot pie tēva māsas uz galvaspilsētu un mācījās Rīgas finansu un kredīta tehnikumā. 1954. gadā ieguva specialitāti „valsts ieņēmumu dienesta finansiste” un tiek aizsūtīta strādāt uz Aizputes finansu nodaļu. Vēlāk darba gaiotas turpinās Aucē, kur meitene sastapa arī savu nākamo dzīves biedru – Pēteri, kas tur strādāja par ceļu daļas priekšnieku. Tajā pašā gadā Janīnu no jauna pārcēla uz citu darba vietu. Šoreiz tā ir Siguldas finansu nodaļa, kur arī vīrs Pēteris sāka strādāt milicijā.

1956.gada decembrī ģimenē piedzima dēls Vilis, bet 1957.gada pavasarī ģimene atnāk dzīvot uz Inčukalnu- Janīna namu pārvaldē par grāmatvedi, bet Pēteris – par iecirkņa pilnvaroto. 1959.gada augustā piedzima meita Sandra. 1961.gadā Janīnu ievēlēja par deputāti un viņa sāka strādāt par sekretāri pagasta pārvaldē. Veselus 25 gadus viņa pildīja tautas deputātes pienākumus. Lielākā daļa darba mūža 36 gadus un 9 mēnešus aizvadīti Inčukalna Mežrūpnieku saimniecībā un Viršmežniecībā no rēķinvedes-kasieres darba pienākumiem transporta cehā līdz kadru inspektorei, kadru inženierei, kasierei, lietvedei, darbvedei.

Vaļasprieks – dziedāšana. Jau no Vicmuižas pamatskolas laikiem Janīna dziedāja koros. Aizputes koris 1955.gadā aizvadīja Janīnu uz XII Vispārējiem Latvijas Dziesmu svētkiem. Kopš šīs pirmās Dziesmu svētku reizes viņa ir bijusi vēl 13 Dziesmu svētkos Inčukalnā Janīna sāka dziedāt „MRS jauktajā korī”, kas vēlāk pārtapa par jaukto kori „Mežābele”. Janīna ir dziedājusi arī MRS sieviešu vokālajā ansamblī, kas ir ieguvis daudzas godalgotas vietas konkursos un skatēs. Šobrīd Janīna turpina dziedāt senioru jauktajā korī „Atblāzma” un gatavojas piedalīties savos 15. Dziesmu svētkos.

Janīnas prieks, lepnums un atbalsts ir viņas bērni – Vilis un Sandra, 7 mazbērni un 3 mazmazbērni, bet visus grūtākos dzīves mirkļus ir palīdzējusi pārvarēt mīlestība uz dziesmu.

RITA BIKŠE

Rita Bikše ir dzimusi 1958. gada 19.janvārī Marijas un Gunāra Gravu ģimenē. Tā kā vecākiem bija jāstrādā, tad mazo Ritu pieskatīja vecaistēvs, kurš lasīja priekšā pasakas, mācīja lasīt, rēķināt, kā arī mājas un dārza darbus.

Skolas gaitas Rita uzsāka 1965.gadā Inčukalna centrā mazajā  ( Šakeru) skoliņā, bet jau 1967.gadā turpināja mācības jaunuzceltajā Inčukalna astoņgadīgajā skolā. Mācības padevās labi. Meitene bija ļoti aktīva – piedalījās visos pulciņos; īpaši daudz panākumu bija sportā. Tālāk skolas gaitas turpinājās Rīgas 6.vidusskolā, kā  arī regulāri trenēties basketbolā 2.bērnu jaunatnes sporta skolā.

1976.gadā Rita uzsāka studijas Jelgavā LLA. Šajā laikā viņa satika arī savu nākamo dzīves biedru Egilu. 1981.gadā tika pabeigta augstskolaun iegūta agronoma kvalifikācija. Vēl mācoties pēdējā kursā, Ritai un Egilam piedzima dēls Jānis, pēc gada meita Liene un vēl pēc 4 gadiem dēls Dāvis.

Darba gaitas Rita iesāka 1981. gadā toreizējā Inčukalna mežrūpniecības saimniecībā par apstādījumu inženieri, tad par dārzniecības vadītāju. Bērniem uzsākot skolas gaitas Inčukalna pamatskolā, un sākoties mežinieku sistēmas reorganizācijai, Rita 1990.gadā pieteicās strādāt Inčukalna pamatskolā. Pateicoties tam, ka Ritai padevās rokdarbi, viņu pieņēma par meiteņu darbmācības skolotāju.

Iespējams, ka direktore Brigita Grūtupa saskatīja jaunajā sievietē skolotājas iezīmes, jo drīz vien piedāvāja kļūt par mazāko klašu skolotāju. Pastrādājot pāris gadus, Rita saprata, ka pietrūkst zināšanu un vēl jāmācās, un uzsāka neklātienes studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, kur 1998.gadā ieguva sākumskolas un bioloģijas skolotājas kvalifikāciju. Aizejot pensijā ilggadējai bioloģijas skolotājai, Rita iesāka mācīt šo priekšmetu  5.-9. klasēs. Savā kvalifikācijas darba esejā Rita rakstīja, ka viņai patīk strādāt skolā, jo kopā ar bērniem jūtas jauna un vajadzīga, ka patīk bērnu tiešums, neliekulība, taisnīgums un ka strādājot ar bērniem skolotājam visu laiku jāpilnveidojas.

Nāca laiks, kad skolā ienāca jaunās tehnoloģijas un Ritu tās ieinteresēja. Tad sekoja kursi Rīgā un 2004.gadā, nokārtojot eksāmenus, viņa ieguva Eiropas datorprasmes sertifikātu. No 2004. gada māca informātiku 5.-7.klasēs. Rita ir mācījusi arī pieaugušos datorprogrammu lietošanā no 2003.gada līdz 2008. -krīzes gadam.

Kā jau visi skolotāji, Rita nepārtraukti pilnveidojas un šajos gados ir mācījusies 39 dažādos kursos. 2015.gada Liepājas Universitātē Rita Bikše ieguva pamatizglītības datorikas skolotājas sertifikātu un no 2015. gada māca datoriku sākumskolas klasēs. Ilgstošu laiku Rita Bikše ir bijusi Inčukalna novada VIIS (Valsts izglītības informatizācijas sistēmas)  administratore. Vēl papildus mācību procesam pašlaik  koordinē un uztur kārtībā Informācijas tehnoloģiju bāzi skolā. Administrē skolas mājas lapu, skolas muzeja lapu un veic skolas vārda tālāka popularizēšana, fiksējot notikumus.

Ritas vaļasprieki. Rokdarbi. Tie ir palīdzējuši grūtajos laikos apģērbt bērnus. Gan adīts, gan šūts, gan gatavotas rotaslietas, iemēģināts mezglot un aust. Tagad Rita ar to darbojas tikai īpašos iedvesmas mirkļos. Dziedāšana. Ilgus gadus Rita dzied Inčukalna jauktajā korī “Mežābele”. Ir piedalījusies vairākos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. Kopā ar kori Rita ir bijusi Slovākijā un Norvēģijā. Dejošana. Jau ceturto gadu Rita dejo SDK (senioru deju kolektīvs) “Labāko gadu Virši”. Dārzkopība. Patīk dārza darbi. Kā arī vērot, kāds ir dārzs pavasarī, vasarā klausīties putnu dziesmās, bet rudenī baudīt ražu. Fotografēšana. Gan darbs, gan hobijs. Patīk fiksēt interesantus mirkļus un notikumus.

Rīgas enerģiskā meitene ar senču saknēm ventiņos pēc skolas gaitām Rīgas 3.vidusskolā, Indijas diplomātu bērnu skolā, Rīgas 10.vidusskolā krievu mācību valodas plūsmā un visbeidzot studijām Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātē ar iegūto filologa, pasniedzēja un tulka specialitāti angļu valodā un literatūrā 1989.gadā nonāk mūsu Inčukalnā, jo ģimenē ir piedzimusi meita Anete (1986. g.) un vēlāk dēls Toms (1991. g.).

Ar vīru ģimenes dzīve nav bijusi saskanīga, līdz izjukusi pavisam. Jaunajā dzīvesvietā Zinta uzsāk darba gaitas Inčukalna pamatskolā par ārpusklases darba organizatori un vēlāk par angļu valodas skolotāju. No 2007.gada kolēģi viņu ir izvirzījuši par skolas arodorganizācijas priekšsēdētāju, un jau 2013.gadā viņa ievēlēta par Pierīgas LIZDA (Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības) valdē.

Zintai ir apbrīnojama enerģija, radoša izdoma, Dieva dota laba balss, lieliskas aktiera dotības, augsta pilsoniskā atbildība, bezgala laba sirds un talants aizraut ar savām idejām citus. Zinta savās stundās izmanto dažādas metodes – skolēni apgūst vielu arī dziedot, dejot, spēlējot teātri. Viņai ir bijušas četras audzināmās klases – aktīvas, atsaucīgas un draudzīgas. Kopā ar skolotāju, kuras (nu jau hobijs!) ir ceļojumu plānošana, bērni ir bijuši Anglijā, Zviedrijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Čehijā, Slovākijā, Polijā. Zinta iedrošina bērnus mēģināt un uzdrošināties ķerties klāt nezināmajam, jo tikai tā var saprast sevi.

Zintai ar darbu un pienākumiem skolā vien nepietiek. No 1989.gada viņa ir jauktā kora "Mežābele" dziedātāja un ilgstoši godam ir pildījusi arī kora vecākās pienākumus. Te dziedot ir satikts arī domubiedrs un dzīves draugs Armands Pētersons – šogad jau 20 gadu, kā viņi ir kopā... 2003.gadā, pateicoties Zintas iniciatīvai, Inčukalna Tautas namā tika nodibināts amatierteātris. Te viņa ir nospēlējusi daudzas skaistas raksturlomas, un daudzas vēl ir priekšā. No 2009.gada septembra līdz pat 2017.gada nogalei Zinta bija arī Inčukalna Tautas nama mākslinieciskās daļas vadītāja – rūpējās par amatiermākslas kolektīviem un veidoja sirsnīgus un interesantus pasākumus. Zintai ir vēl kāds sirdsdarbs – kolektīvu ekskursiju organizēšana. To ar vislabākajām sajūtām atceras gan novada pensionāri, gan skolotāji un skolnieki, gan amatierkolektīvi – koris, pūtēju orķestris, deju kolektīvs un teātris.

Divus sasaukumus pēc kārtas (2005.– 2013. g.) Zintu inčukalnieši ievēlēja par novada domes deputāti. Šajā darbā viņa vienmēr pastāvēja uz taisnības un godaprāta principa.

Pati Zinta: "Es jūtos stipra, jo man vēl joprojām ir mana mamma Tamāra, mana lielā māsa Ina, mani bērni Anete un Toms, mans znots, gandrīz jau īsts dēls Andris, tikko izšķīlies mazdēliņš Alekss un mūžam pamatīgais Armands. Mani daudzie, interesantie radi, draugi korī un teātrī".

Vecāki 1955. gadā no Meirāniem pārceļas uz dzīvi Inčukalnā, kur tēvam ir sakarnieka darbs. Te nu arī aizrit pamatskolas gadi Šakeru un Sarkanajā skoliņā, no Inčukalna ar vilcienu ir braukts uz mācībām Rīgas 24.vidusskolā un vēlāk 1.Rīgas Medicīnas skolā.

1969.gada 1.aprīlī jaunā feldšere uzsāka darba gaitas Inčukalna ambulancē pie daktera Aināra Rudziņa, no tā paša gada 1.septembra pārcelta Siguldas slimnīcas ātrās palīdzības dienestā. Tā ir milzīga pieredze un arī drosme, kad tavās rokās ir cilvēka liktenis. Kritiskos brīžos, kad ir svarīga katra sekunde un jāizlemj cilvēka liktenis, tev ir jāpieņem lēmumi. Tā ir tikšanās ar neaicināto nāvi ik brīdi. Ir nācies pat piecus bērniņus pieņemt mājas dzemdībās un divus ātrās palīdzības mašīnā. Diemžēl arī pati Benita nav pasargāta no ceļa negadījumiem – ātrās palīdzības mašīnā piedzīvotas četras smagas avārijas ar smagām sekām. Taču šo darbu Benita veica līdz pat 1984.gadam, paralēli darbam ambulancē. 1975.gada 1.septembrī Benita pieņem darba piedāvājumu feldšeru punktā zvērsaimniecības "Gauja" ciematā. Viņas darba galvenais dakteris, priekšnieks joprojām bija Ainārs Rudziņš. Un tomēr tā bija sava valstība, savas darba telpas, savi cilvēki un arī beidzot savs dzīvoklis.

Benita visu darba mūžu ir strādājusi nesavtīgi, devusies mājas vizītēs pat brīvdienās un nekad nav skaitījusi darba stundas, nekad nav izmantojusi pilnu atvaļinājumu – tikai dažas dienas kādai neatliekamai Inčukalna novadā izvēlēti Goda novadnieki vajadzībai. Zvērsaimniecības "Gauja" vadība un cilvēki ļoti novērtēja feldšeres darbu un nesavtību. Neskatoties uz darbinieku daudznacionālo sastāvu un darba specifiku, Benita drīz vien kļuva par savējo. Vienmēr tika aicināta arodbiedrības organizētajos braucienos. Tā tika apceļota un iepazīta visa bijusī Padomju Savienība. 1978.gadā Benitai piedzimst dēls Matīss un dzīvē ienāk jauni pienākumi. Viņa nejūtas viena, jo blakus ir māsa ar ģimeni un mamma. Visi cits citu atbalsta un palīdz. Nāca jauni laiki ar izmaiņām arī medicīnas jomā... 1997.gadā Gaujas ciematā bērnudārza vietā tiek atvērts veco cilvēku aprūpes centrs "Gauja". Benita tur nostrādā līdz pat 2014.gadam, bet reizēm joprojām tiek aicināta aizvietot atvaļinājumā esošus mediķus.

Darbs ir atvedis Benitu arī atpakaļ uz Inčukalnu, kur daktera Imanta Ganusa privātpraksē nostrādāts no 2000.gada 1.novembra līdz 2016.gadam, kad viņa devās pelnītā atpūtā. Attiecībās ar kolēģiem Benita vienmēr ir bijušas korekta, izpalīdzīga un draudzīga.

Pati Benita: "Esmu laimīga, jo man ir viss – dēls, māsa ar bērniem, sava mājiņa, iekopts dārzs, blakus mīļā, labā upe Gauja, strādāts darbs, kurš bija pie sirds un arī padevās... pat intuitīvi".

GUNTA RENIŅA

Dzimusi, augusi Vangažos. Tad kādu laiku citur, līdz ceļš atvedis atpakaļ. Lai nodrošinātu ģimeni, Gunta sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību – iesākumā atverot nelielu veikaliņu, vēlāk to pakāpeniski paplašinot. Lai arī Gunta ģimenē bija vienīgais bērns, viņa bija draudzīga un sabiedriska, vienmēr patika par kādu rūpēties. Pirmo reizi par to, ka bērns var būt viens, bez ģimenes, Gunta uzzināja sākumskolas vecumā. Tas, ka var atteikties no bērna, kā arī pieņemt svešu bērnu, izraisīja lielu izbrīnu un pārdomas. Guntas lēmumu kļūt par audžumammu, ietekmēja arī tas laiks, kad viņas bērni mācījās vienā klasē ar bērniem no bērnu nama. Gunta vēlējās kādu bērnu nedēļas nogalēs ņemt pie sevis, bet domājot par to, ka palīdzot svešiem bērniem, nedrīkst nodarīt pāri savējiem uz brīdi no šī nodoma atteicās.

Kļūt par audžumammu Gunta nolēma pēc sarunas ar kādu citu audžumammu. Savi bērni bija jau izauguši, bet Guntai bija daudz enerģijas un mīļuma, lai dotu ģimenes siltumu bērniem, kuriem tā nav bijusi. Audžuģimenes statuss Guntai tika piešķirts 2013.gadā. Kopš tā laika Guntai ir bijuši 10 audžubērni, no kuriem 2 ir adoptēti. Ar šīm ģimenēm Gunta uztur kontaktus un ir gandarīta, ka viņas audzinātie bērni ir tikuši pie labiem vecākiem.

Patlaban Guntas ģimenē aug 6 audžubērni, no kuriem vienu viņa pati ir adoptējusi. Guntas prieks un atbalsts 3 pašas bērni un 4 mazbērni. Profesionālās audžuģimenes apvienības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne un audžumamma Laima Grante ir tie cilvēki, kuri Guntu iedvesmo un dod neatsveramu atbalstu. Savus audžubērnus Gunta uztver kā pašas bērnus. Priecājas par viņu veiksmēm un panākumiem un ļoti  lepojas ar viņiem.

JURIJS KASPERS

Dzimis Odesā. Agri sāk apgūt mūziku pateicoties muzikālajai mammas māsai. Beidzis Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatoriju, bijis koncertmeistars Daugavpils mūzikas skolā, Daugavpils orķestrī, Latvijas Konservatorijā, Valsts Rīgas Operetes teātrī un koncertu apvienībā "Rīga". 10 gadus Rīgas muzikālā teātra strādājis kā galvenais koncertmeistars. Šajā laikā gūta liela pieredze un apgūts plašs mākslinieciskais repertuārs. Piecus gadus strādāja kā pianists Cīrihē.

Nu jau 21.gadu sevi sauc par pilntiesīgu Vangažu pilsētas iedzīvotāju, ir Inčukalna novada  Mūzikas skolas klavieru pedagogs, Vangažu vidusskolas koncertmeistars, ukraiņu vokālā ansambļa ‘’Jatraņ’’ kormeistars, sieviešu vokālā ansambļa "Kaprīze" kormeistars, tautas deju kolektīva "Augšup" koncertmeistars, komponists, daudzu dziesmu  aranžiju autors, talantīgs dažādu instrumentu partitūru autors. Ar neizsīkstošu enerģiju, vienmēr atsaucīgs un pretimnākošs, nerēķinot personīgo laiku un resursus, lai sasniegtu augstus rezultātus kopā ar novada  audzēkņiem un kolektīviem.

Jurijs ir izaudzinājis talantīgu audzēkni Santu Kauliņu, kura šobrīd mācās Mūzikas akadēmijā. Šā brīža audzēkņi Romāns Abramovs un Marija  Stepanova gūst godalgotas vietas vietēja mēroga klavieru konkursos daļa audzēkņu turpina mācības ar mūziku saistītās profesionālās skolās un augstskolās. Ar Vangažu kultūras nama kolektīviem skatēs un konkursos izcīna godalgotas vietas, nes Inčukalna novada vārdu ārpus novada un Latvijas robežām.

Vairāku gadu garumā ir  sakomponējis vairāk kā desmit dziesmas un turpinās komponēt nākotnē, mīl klasisko mūziku.
Ļoti patīk Queen mūzika, klasiskais  klavieru džezs, Djūks Elingtons. Kā saka Jurijs - Labu mūziku var klausīties vienmēr un visur!

2020, INČUKALNS

ARVĪDS  BLAUS

Caur  un caur mežinieks, vēju rūdīts, kura ikdienas saskarsme jau no bērnības ar dabu veidojusi viņa raksturu.

Arvīds dzimis 1950.gada 10.aprīlī pavisam netālajā Zaubes pagastā, kas toreiz skaitījās Ērgļu rajons, vēlākos laikos Siguldas un Cēsu rajons, patreiz vēl  Amatas novads. 

Meža lietas laikam viņam ģenētiski nodotas, jo tēvs Kārlis gandrīz visu savu darba mūžu  nostrādājis par mežsargu, arī māmiņa Milda bieži gājusi palīgā, veicot dažādus mežstrādnieka  palīgdarbus. Augot Zaubes pagasta majestātisko priežu un egļu  sabiedrībā, Arvīds  kopā ar brāli Ojāru jau no agras bērnības ir ciešā saskarsmē ar darbu. Mežs tā ir pasaule, kurā viņš nekad nav juties vientuļš. Stāstot par spilgtākajiem bērnības iespaidiem, viņš atceras gan to, kā aukstās ziemas dienās  mēdzis staigāt pa balti piesnigušām meža takām, klausoties, kā varenajās eglēs atbalsojas suņu rējieni, kā rīta saules staros iemirdzas rubeņu sārtās  sekstes, gan par tām  izjūtām, kas mednieku pārņem pīļu medībās, kad lēnām jābrien arvien dziļāk  un dziļāk skopās saules īpaši nesildītajā ezera ūdenī.  Jau no desmit gadu vecuma devās tēvam līdzi mežā – dastot un stigot cirsmas. Pamazām radās izpratne par mūžīgo dabas ciklu. 

Vidusskolas gadi  aizvadīti Siguldā, kur,  esot ļoti draudzīgs pēc dabas, spēlējis šahu ar skolas biedru inčukalnieti Leonu Briedi (vēlāk Tautas dzejnieku), iemīlējis dzeju, pateicoties brīnišķīgiem skolotājiem  Rasmai Skaidrītei Rozentālei, Uldim  Deisonam  un klasesbiedram Viesturam Vecgrāvim ( šodien novadniekam filoloģijas profesoram). Arvīds joprojām ir labs dejotājs, bet vidusskolas laikā tautas dejas pamatus apguvis skolas kolektīvā.

1968.gadā iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, kur studiju gados praksē nonācis Auces, Šķēdes, Kazdangas, Rucavas, Ērgļu, Kokneses un  Kalsnavas mežniecībās. Studijas beidzot  1973.gadā jaunais speciālists tika nosūtīts Inčukalna MRS Nītaures mežniecībā. Darba gaitas tā īsti neizdodas uzsākt, jo ir obligātā karadienesta pavasara iesaukums – labi, ka vēl Latvijā te uz vietas Ziemupē raķešu karaspēka bāzē un uz vienu gadu.

1974.gadā atgriežas šoreiz jau Inčukalnā, un nākamie astoņi gadi pagāja meža apsardzības un medību inženiera amatā. Vietējais ugunsdzēsības mašīnas šoferis Edmunds Sijāts kopīgos izbraukumos un dzēšot ugunsgrēkus palīdzēja iepazīt Inčukalnu un arī pagasta  ļaudis.   Arvīds vienmēr ir bijis ļoti draudzīgs,  un sirsnīgas attiecības ir izveidojušās uz mūžu gan ar  speciālistiem, gan ar vienkāršiem darba darītājiem.  Sports un medības bija tas, kas Arvīdam tuvos cilvēkus šajā laikā vienoja.

Nozīmīgs dzīves notikums 1978.gadā - apņem sievu Ligitu. 1982.gadā piedzimst dēls Normunds un 1991.gadā meita Ieva. Nu jau bērni katrs savā dzīvē, bet mazdēls Daniels neļauj novecot, jo jātiek līdz visām puiku aktivitātēm. 

Arvīdu ievēroja un vienmēr izvirzīja dažādu svarīgu pienākumu veikšanai un atbildīgos amatos. No 1982.gada līdz 1990.gadam Arvīds Blaus bija Inčukalna MRS direktora vietnieks, bet kā sava mūža nozīmīgākos un atbildīgākos gadus viņš min  tos astoņus, kurus pavadījis Inčukalna virsmežniecības virsmežziņa amatā (1992.- 2000.gads)

Paralēli profesionālajam mežinieka darbam sabiedrība uzticēja arī Rīgas rajona deputāta pienākumus no 1982.gada 4 sasaukumus līdz pat rajona likvidācijai.

Arvīds kopā ar domu biedriem aktīvi iesaistījās  Kārļa Zāles pieminekļa Raganas kaujā kritušajiem atjaunošanā no 1988.gada septembra un, būdams Inčukalna novada pēdējā sasaukuma deputāts,  panāca tā atjaunošanu. Piedalījās 1991.gada  Barikāžu notikumos 1991.gadā Rīgā.

No 2001.gada godprātīgi veic  Inčukalna deputāta pienākumus.

Kā Arvīds pats ievērojis,  viņa profesionālā dzīve katrus astoņus gadus met jaunus izaicinājumus.

Tā atoņu gadu ilgā Inčukalna novada pagastveča karjera  no 2005.- 2013.gadam  viņa tēlā noteikti ievilkusi kādu jaunu rūpju rievu visbiežāk labsirdīgi smaidošajā sejā. Paveikta skolu siltināšana Inčukalnā un Vangažos, Inčukalna PII Minka rekonstrukcija, atvērta sociālā māja Gaujā un paveikti vēl daudzi citi novadniekiem tik nozīmīgi un vajadzīgi darbiņi.  

Arvīds Blaus - meža un dabas  cilvēks no Dieva, kaislībā mednieks un noteikti Latvijas un Inčukalna patriots ir godam nopelnījis titulu GODA NOVADNIEKS.

Ir cilvēki, kuriem piemīt  smalks dvēselisks talants dzīvot dejā un prasme tās skaistumu ar aizrautību un degsmi nodot nākamajām paaudzēm, lai tautas deja nekad nebeidzas. Inčukalna novadā pateikties par to noteikti var un vajag Inčukalna Deju svētku virsvadītājam, vidējās paaudzes deju kolektīva "VIRŠI", senioru deju kolektīva "Labāko Gadu VIRŠI" vadītājam Andram Briņķim.

Andrs Briņķis dzimis Rīgā 1961.gada 18.decembrī elektroenerģētikas zinātnieka Kārļa un skolotājas Ārijas Briņķu ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Rīgas 25. vēlāk turpināja 72.vidusskolā, tur arī tautisko deju pulciņā dejotprieks aizsākās. Četrpadsmit gadu vecumā Andrs pieteicies Latvijas Universitātes Tautas   deju ansamblī "Dancis". Tā tik bija skola  10 gadu garumā  pie izcila vadītāja Alfrēda Spuras.

Andrs Briņķis vienmēr ir  tiecies pēc zināšanām un mācījies. Augstāko juridisko izglītību - maģistra grādu ieguvis Latvijas Valsts universitātē. Liepājas pedagoģijas akadēmijā ieguvis izglītības zinātņu maģistra grādu pedagoģijā, Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā apguvis dejas pedagoģiju. Vienmēr ir tiecies papildināt zināšanas par tautas deju dažādos kvalifikācijas kursos.

1984.gadā ģimene no Rīgas pārceļas uz netālo un zaļo mazpilsētu Vangažiem.

Dzīvojot Vangažos, Andrs kopā ar sievu Ilzi  atsāk dejot vietējā vidējās paaudze deju kolektīvā. Tiekoties ar bijušo TDA Dancis dejotāju – pilsētas galvu Vilmāru Lucānu, dzima doma, ka dejošanu jāsāk mācīt Vangažu arodskolas audzēkņiem kā arī bērniem jau bērnudārzā. Tā Andrs no 1998.gada, bērnudārza vadītājas Sandras Zvirbules mudināts,  uzsāk  bērnu deju kolektīvu vadīšanu Vangažu PII "Jancis", vēlāk darbošanās tiek pārcelta uz Vangažu kultūras namu, kur Andrs vada  2 vecuma grupu dejotājus, kā arī vidējās paaudzes dejotājus. Vienlaikus Andrs vada Vangažu arodskolas, Rīgas Purvciema amatniecības vidusskolas un Rīgas amatniecības vidusskolas  jauniešu deju kolektīvus. Arī vidējās paaudzes ģimeņu deju kopa "Pavards" - vecāki ar bērniem. Vangažu pilsēta iespaidīgi tika pārstāvēta   ar dejotājiem Lielajos un skolēnu dziesmu un deju svētkos. 

2008.gadā tieši pirms  24.Vispārējiem latviešu Dziesmu un 14.Deju svētkiem Andrs Briņķis uzņēmās Inčukalna Tautas nama VPDK "VIRŠI" vadītāja pienākumus. Deju kolektīvs vienmēr labi startē Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) pārbaudes skatēs - D grupa 1.kategorija, piedalās novada, reģiona un LNKC organizētajos republikas mēroga pasākumos. Nu jau notikusi paaudžu maiņa un izveidots jauns senioru deju kolektīvs "Labāko gadu VIRŠI", kuri jau 2.gadu pēc kārtas F grupā iegūst  draugu kolektīvus uz Vilku mēneša sadancošanās svētkiem. Bet pagājušogad  Inčukalna estrādē notika jau 10. Inčukalna deju svētki, kuri pulcēja 33 draugu kolektīvus ( no skolas līdz senjoru vecuma dejotājiem) ar gandrīz 700 dalībniekiem

Savā darba dzīvē no 1982.-2010.gadam strādājis Iekšlietu ministrijas sistēmā. No 2010. – 2016. Garkalnes novada Bāriņtiesas priekšsēdētājs. Jau vairāk nekā 4 gadus tajā pašā kaimiņu novadā Juridiskās daļas vadītājs. Daudziem audzēkņiem viņš ir arī  sociālo zinātņu pasniedzējs Rīgas 3.arodskolā.

Jāatzīmē Andra un sievas Ilzes ģimeniskums. Visur un vienmēr kopā. Andram ir pieci bērni - divas meitas, trīs dēli un nu jau 6 mazbērni.     

Augsti novērtējams ir Andra Briņķa ieguldījums Inčukalna novada kultūras dzīvē - nesavtīgi un ar lielu patriotismu audzina cilvēkos tautas tradīcijas un mīlestību uz Tautas deju.

2020, VANGAŽI

Dzimusi 1969.gada 21.maijā Suntažos. Tur arī augusi un skolojusies. 1987.gadā beigusi Suntažu vidusskolu. 1992.gadā Latvijas Universitātē ieguvusi bakalaura un maģistra grādu mākslas pedagoģijā. Gleznošanas un zīmēšanas pasniedzēji bijuši Kārlis Dobrājs, Ģirts Muižnieks, Gundars Gabranovs u.c., bet vislielāko artavu spēju izkopšanā guvusi pie sava tēva, gleznotāja, mākslas pedagoga un fotomākslinieka Andra Lindes. Ir strādājusi Suntažu un Mālpils vidusskolās, Krimuldas Mūzikas un mākslas skolā.1995.gadā Ingūna sāka strādāt Vangažu vidusskolā un Mūzikas un mākslas skolā. 2013.gadā ieguva sertifikātu reklāmas dizainā. Šīs prasmes ir iemiesotas Vangažu iestāžu un uzņēmumu logo un logotipos, kas veidoti pēc mākslinieces skicēm, kā arī karogu izveidē, kas kalpo kā kolektīvu un pulciņu seja.

Izstādēs vienkopus ir Ingūnas noskaņu un sajūtu buķete krāsās. Mājas siltums, prieks, cerība, trauksme, pazemība un mazliet greznības. Gleznošana ir viņas meditācija, mazie svētki, tā nav ikdiena un pamatnodarbošanās. Ar gleznām regulāri iepazinušies ne tikai Inčukalna, Vangažu, Suntažu iedzīvotāji, bet tie izstādīti arī tuvākās un tālākās Latvijas vietās: Staicelē, Mālpilī, Murjāņos, Krimuldā. Lielāku skatītāju pulku Ingūnas darbi uzrunājuši Ogres kultūras centrā un salonā "Dāre" Vecrīgā, kā arī grupas izstādē "Rietumu bankā". Izstādes arī dod iespēju darbiem atrast ceļu pie saviem īpašniekiem. Daudzi mākslinieces darbi ir aizceļojuši arī ārpus Latvijas - Anglijā, Igaunijā, Krievijā un Zviedrijā. Glezna ir kā "gabaliņš" no Latvijas līdzi svešumā.

Arī aizraušanās ar polimērmālu pāraugusi hobija līmeni un šobrīd ieņem nozīmīgu vietu "Laimas muzeja" suvenīru plauktos. Tās ir kārdinošās "Šokolādes" rotas un magnētiņi. Arī "Selgas" cepumiņi ir Ingūnas roku darbs. Muzeju apmeklē tūristi no visas pasaules, tāpēc droši var apgalvot, ka stāsts par mūsu "Laimu", kopā ar mākslinieces "kārumiem" ir visos pasaules kontinentos.

Īpašu redzējumu Ingūna ir sniegusi Vangažu Kultūras namam restaurācijas darbu procesā, atdzīvinot vēsās un nedzīvās telpas iedodot tām dzīvīgumu un dabiskumu.

Bet visdrosmīgākās idejas un krāsu salikumi tiek realizētas mākslas stundās, caur saviem audzēkņiem. Neviena tēma vai uzdevums nav tāds, kuru pati māksliniece jau domās nav uzgleznojusi. Bērnu radītajos tēlos ir arī daļa no skolotājas būtības, no viņas pasaules, no krāsu prieka. Vislielākais gandarījums ir par audzēkņu paveikto konkursos: "Trejdeksnis", "Gaujas mozaīka", "Vērtību sakta" esplanādē Rīgā un "Gederta Eliasa mīklu minot". Pret audzēkņiem skolotāja ir tikpat prasīga, cik pret sevi. Ir grūti tiem, kas no tā gaida tikai izpriecu, vai laika kavēkli. Milzīgs gandarījums ir, kad vecāki kuri paši mācījušies pie Ingūnas atved savus bērnus. Mazā laimes sajūta ir nu jau tradicionālajās mākslas skolas izstādēs, kas bagātina vietējo kultūras dzīvi un ir mūsu skolotāju komandas darbs.